Kad pamostas zvērs. 2.daļa

teriantrophsKad esmu uzbudināts, es jūtu, ka it kā pārvēršos par kaut ko… Man šķiet, ka pārakmeņojas pirksti un ir sajūta, it ka plaukstās būtu iedurtas adatas. Es zaudēju kontroli pār sevi. Jūtu, ka pārvēršos. Par vilku. Es skatos uz sevi spogulī un redzu pārvēršanās procesu. Mana seja vairs nav manējā, tā ir pilnīgi izmainījusies. Es rūpīgi ieskatos, redzu, ka manas acu zīlītes paplašinās. Man ir tāda sajūta, it kā uz visa ķermeņa sāk augt bieza vilna, bet mani zobi paliek garāki…”

Tā savas izjūtas aprakstījis kāds slepkava, kas cieta no paranojas, šizofrēnijas un likantropijas.

https://citadapasaule.files.wordpress.com/2012/11/arrow-2.png

Psihiatru pacientu slimības vēsturēs ir arī savādāki ieraksti. Piemēram:
“Vīrietis, 24 gadus vecs. Noslieksme uz alkoholismu un depresiju. Apgalvo, ka ir kaķis, kas tikai pieņēmis cilvēka izskatu. To viņam pirms 13 gadiem atklājis viņa mājas kaķis, kurš viņam arī iemācījis kaķu valodu. Pacients praktiski visu laiku pavada kaķu sabiedrībā, dzīvo kopā ar viņiem, tai skaitā arī seksuāli… Iemīlējies zooloģiskā dārza tīģerienē, kuru cer reiz atbrīvot no gūsta. Sešus gadus ilgā ārstēšana nav devusi rezultātus.”

Zaudē ne tikai cilvēcisko būtību, bet arī saprātu…

teriantrophs_21964.gadā doktors Lī Illiss no Hempšīras iesniedza Britu Karaliskajā medicīnas biedrībā darbu ar nosaukumu “Par vilkaču porfīriju un etimoloģiju” (Illis, L (Jan 1964). “On Porphyria and the Ætiology of Werwolves”).
Savā pētījumā viņš, pamatojoties uz neapgāžamu dokumentu un zinātnisku pētījumu bāzes, pierādīja, ka “vilkatības” uzliesmojumiem ir ticams medicīnisks izskaidrojums. Runa patiešām esot par smagu slimību, kā rezultātā cilvēki nereti zaudējot ne tikai savu cilvēcisko būtību, bet arī saprātu. L.Illiss ir minējis 80 šādu klīnisku gadījumu piemērus, ko aprakstījuši un izpētījuši diplomēti ārsti.
Protams, saslimušais cilvēks patiesībā nepārvēršas par vilku, bet kļūst par būtni, kas iztālēm atgādina dzīvnieku – gan fiziskā, gan psihiskā plāksnē.
Lī Illisa atklājums ir sensacionāls un zināmā mērā izskaidro “vilkatības” fenomenu, kas izglītotu cilvēku aprindās daudzus gadsimtus tika uzskatīts par māņticīgām blēņām. Taču pētījums tomēr nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem, un cilvēka – vilka noslēpums vēl aizvien līdz galam nav atminēts.

Gadījums ar Nikodimu Rudņajevu

Sibīrijā, XX gs 60.gados vietējā milicija notvēra kādu Nikodimu Rudņajevu, kas nogalinājis mājas kazas un dzēris viņu asinis. Izmeklēšanas gaitā ticis noskaidrots, ka apsūdzētais nogalējis dzīvniekus ar zobu palīdzību, bet pirms iekosties upura kaklā, esot pārvietojies četrāpus, uzklūpot dzīvniekam ar vienu lēcienu. Nikodimu nogādāja Maskavā, kādā zinātniski pētnieciskā centrā, ko uzraudzīja Valsts drošības komiteja (Čeka). Pēc tam viņa pēdas pazuda. Bet pēc kāda laika, 1976.gadā kādā Āfrikas valstī noticis apvērsums, kura novēršanā ņēmusi dalību arī PSRS. Kā apgalvo afrikāņi, viens no galvenajiem padomju “specnaza” kaujiniekiem bijis cilvēks ar neparastu spēku, viscaur noaudzis ar matiem. Viņš neesot lietojis ieročus, bet gluži kā savvaļas zvērs ar kailām rokām meties uz milzīga auguma bruņotiem pretinieka kaujiniekiem, burtiski pārgraužot viņiem rīkles. Pēc liecinieku aprakstiem šis cilvēks atgādina sibīrieti Rudņajevu…

TURPMĀK VĒL…

fullmoon

Advertisements

Komentēšana ir slēgta.