Planēta naktī

NASA publiskotā videomontāža – mūsu planēta naktī, kādu to redz tie kosmonauti, kas strādā kosmiskajās stacijās.

Advertisements

Oda Zemei (Video)

NASA vecie-jaunie video: Virpuļi uz Saules un Zemes

Virpuļviesuļi uz Saules virsmas nav reta parādība, taču tos iemūžināt iespējams kļuvis tikai pēc NASA Saules dinamiskās observatorijas (Solar Dynamics Observatory – SDO) nogādāšanas zvaigznes tuvumā pirms diviem gadiem.

Viens no šādiem novērojumiem veikts pērnā gada septembrī, un astronomu uzmanību tas piesaistījis savu izmēru dēļ. Proti, Saules magnētiskie spēki, kas matēriju rausta šurpu turpu, spēj radīt virpuļviesuli, kura diametrs sasniedz 60 tūkstošus kilometru jeb pieckārt pārsniedz zemeslodes diametru.

Aberystwyth universitātes (Velsa, Lielbritānija) pētnieki, kas virpuļviesuli pamanījuši SDO uzņemtajos materiālos, norāda, ka šādi dati ir ārkārtīgi svarīgi, lai uzzinātu vairāk par Sauli un spētu prognozēt tās aktivitāšu sekas izplatījumā un uz Zemes.

Planētas lieluma tornado uz Saules šī gada 7-8.februārī

Var atzīmēt, ka SDO tika palaists 2010. gada sākumā un tā sākotnēji plānotais darbības ilgums ir pieci gadi, bet NASA pieļauj, ka satelīts Saules vērošanu turpinās krietni ilgāk. Un tas nozīmē, ka zinātniekiem tiks piegādāts ļoti daudz informācijas, jo satelīts to ievāc ļoti lielos apjomos – vienā kompaktdiskā ietilpināmu informāciju satelīts ieraksta 36 sekundēs.

NASA izveidojis pasaules okeāna virsmas straumju plūsmas modeli. Šī vizualizācija parāda okeāna virsmas straumes visā pasaulē, laika periodā no 2005.gada jūnija līdz 2007.gada decembrim.

TVNET, Aberystwyth University, ,

Postošas Saules vētras iespējamība tuvākajos gados – 1:8 (Filma)

Zinātnieki brīdina, ka pastāv iespējamība 1:8, ka līdz 2020.gadam mēs piedzīvosim milzīgu katastrofālas sekas nesošu magnētisko vētru, ko izraisīs spēcīgs uzliesmojums uz Saules, ziņo ārvalstu mediji.

Koronas izvirdums uz Saules 2011.gada 7.jūnijā @ NASA

Tas varētu izraisīt triljoniem dolāru lielus zaudējumus elektriskajām sistēmām uz Zemes, kas prasītu desmitiem gadu, lai no tiem atgūtos.

Iepriekšējais spēcīgais uzliesmojums uz Saules tika reģistrēts 1859.gadā (Tā pazīstama kā Keringtona notikums, nosaukta par godu britu astronomam Ričardam Keringtonam, kurš novēroja šo Saules uzliesmojumu red.pieb.). Toreiz uz Zemi tika raidīta milzīga lādētu daļiņu plūsma, kas radīja absolūtu haosu – apstājās telegrāfa tīklu darbība, daudzas telegrāfa stacijas nodega, bet Zemes magnētiskajā laukā tika fiksētas spēcīgas izmaiņas.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Līdzīgs notikums mūsdienās varētu apstādināt elektropadevi, traucēt GPS darbību, apturēt satiksmi, komunikācijas un banku sistēmas darbību.

Apollo, National Geographic

Zemes magnētiskā lauka reversija un plātņu tektonika

Zemes vēsturē magnētiskā lauka polaritātes maiņa ir notikusi vairākkārt ar neregulāriem intervāliem. Ilgiem miera periodiem ir sekojuši posmi, kad polaritātes maiņa ir notikusi bieži. Ar ko gan izskaidrojama tā neregulārā norise? Šiem jautājumiem pievērsās Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra (Centre national de la recherche scientifique jeb CNRS) speciālisti.

Viņiem ir izdevies noskaidrot, ka pēdējo 300 miljonu gadu laikā polaritātes maiņas biežumu ir noteicis tektonisko plātņu izvietojums. Tas gan nenozīmē, ka šīs plātnes pašas par sevi izraisa magnētiskā lauka “apgriešanos”. Tā vietā šis pētījums liecina, ka, lai gan pats polaritātes maiņas process notiek Zemes šķidrajā kodolā, tas ir saistīts ar norisēm ārpus tā, konkrēti, Zemes mantijā.

Zemes magnētiskais lauks veidojas tūkstošiem kilometrus zem mūsu kājām, tur kur kodolā plūst šķidra dzelzs.

Kādēļ gan zinātnieki sāka domāt, ka pastāv saistība starp magnētisko lauku un plātņu tektoniku?

Pēdējo piecu gadu laikā veiktie pētījumi atklāja, ka polaritātes maiņa notiek tad, kad izkusušā dzelzs plūsmas vairs nav simetriskas attiecībā pret ekvatoriālo plakni. Šī asimetrija visticamāk sākas uz robežas starp kodolu un mantiju, pēc tam izplatoties kodola virzienā.

Loģiski, ka rodas jautājums, kas ir šīs asimetrijas cēloņi un izpausmes. Vai ir iespējams Zemes vēsturē identificēt ar polaritātes maiņu saistītus notikumus, kuri varētu liecināt par iespējamo mantijas pārvietošanos? Šie procesi ir tā dēvētā kontinentu kustība.

Pirms aptuveni 200 miljons gadiem milzīgais kontinents – Pangeja, kurā vienkopus atradās praktiski visa mūsdienās novērojamā sauszeme, sāka sadalīties. Aprēķinot dienvidu un ziemeļu puslodes kontinentu virsmas laukumu, zinātnieki izvērtēja tā brīža sauszemes asimetriju attiecībā pret ekvatoru.

Izrādījās, ka šis asimetrijas rādītājs mainījās tādā pašā ritmā kā magnētiskās polaritātes biežuma rādītājs (polaritātes maiņu skaits miljons gados). Abas līknes praktiski sakrita. Jo tālāk no ekvatora aizvirzījās kontinentu gravitācijas centrs, jo vairāk palielinājās magnētiskā lauka polaritātes maiņu skaits. Maksimālās asimetrijas gadījumā tika reģistrēti pat astoņi maiņas gadījumi miljons gadu laikā.

Kā gan šis atklājums palīdz izprast magnētiskā lauka polaritātes maiņu?

Zinātnieki iztēlojas divus scenārijus. Iespējams, ka plātnes tiešā veidā ietekmē polaritātes maiņas procesu. Zonās, kurās notiek plātņu virzība kodola virzienā, tās var sasniegt kodolu, kur tiek izmainīta izkusušā dzelzs plūsma. Otrajā gadījumā pārvietošanās varētu atspoguļot plātņu materiāla sajaukšanos mantijā un jo īpaši zonā, kur mantija saskaras ar kodolu. Abos gadījumos iežu pārvietošanās ārpus kodola varētu izraisīt plūsmu asimetriju šķidrajā kodolā un noteikt polaritātes maiņas biežumu.

P.S.

Šobrīd esošie magnētiskie poli savās vietās jau atrodas vairāk nekā 750 000 gadus un pasaules zinātnieku aprindās pastāv bažas, ka polu maiņa var notikt salīdzinoši tuvā nākotnē (tuvākajos 1 000 gados). Pirms 150 gadiem ir uzsācies process, kad Zemes magnētiskais lauks kļūt vājāks un pēdējā laikā šī tendence paātrinās. Šobrīd Zemes magnētiskais lauks ir pavājinājies par 10 -15 %

Informācijas avoti: Starspace.lv, geology.com, hamertech.wikispaces.com, neogeo.lv

Kā ar pakavu pa pieri (Video)

Apostolos Kristou un Deivids Eišers no Armāgas observatorijas Ziemeļīrijā atklāja asteroīdu 2010 SO16. Ar ko gan ir unikāls šis Zemei tuvais asteroīds? Izklausās pilnīgi nereāli, bet izrādās, ka tas riņķo ap Sauli pa pakavveida orbītu.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Pacentīsimies saprast dažas patiesības. Pirmkārt, objekti, kas atrodas tālāk no Saules nekā Zeme, riņķo lēnāk. Otrkārt, objekti, kas atrodas tuvāk Saulei, riņķo pa orbītu ātrāk. Tad iedomāsimies asteroīdu, kurš atrodas nedaudz tuvāk Saulei nekā Zeme. Tā kā tā orbitālais ātrums ir nedaudz lielāks, laika gaitā tas Zemi “panāks”. Tuvojoties planētai, tās gravitācija pievilks asteroīdu. Tas tiks piebremzēts un attālināsies no Saules. Jaunā orbīta būs nedaudz lielāka nekā Zemes orbīta. Asteroīds atpaliks no Zemes, līdz planēta to “noķers” un novirzīs tuvāk Saulei, kur tas atkal riņķos ātrāk nekā Zeme.

No Zemes skatupunkta asteroīds ap Sauli riņķo pa pakavveida orbītu, pastāvīgi tuvojoties un attālinoties Zemei, bet nekad nepalidojot tai garām. No asteroīda skatu punkta tas riņķo ap Sauli ar dažādu ātrumu, atšķirībā no tā, cik tuvu tas atrodas Saulei. SO16 gadījumā viena cikla periods ir 350 gadi. Lai arī SO16 orbīta atrodas tuvu Zemes orbītai, asteroīds vistuvākajā punktā atrodas 50 reizes tālāk nekā Mēness no Zemes.

Šāda tipa orbītas tiek uzskatītas par ļoti nestabilām, jo pat neliels gravitācijas līdzsvara traucējums var izjaukt orbītu. SO16 ir izrādījies neparasti ilgdzīvojošs šajā pozīcijā. Kristou un Eišers veica vairākas simulācijas, lai noskaidrotu, cik ilgu laika periodu asteroīds riņķo pa šo orbītu. Mainot dažādus parametrus, viņi ieguva vērtības no 120 000 līdz pat vairāk nekā miljons gadiem.

Mūsdienās ir zināmi vēl trīs objekti, kas riņķo pa pakavveida orbītu, bet tie visi ir mazāki nekā SO16, kura diametrs ir daži simti metru. Neviens no trim mazajiem objektiem šajās orbītās nenoturēsies ilgāk par dažiem tūkstošiem gadu.

Zinātnieki vēlētos noskaidrot, kas ir šis asteroīds un no kurienes tas ir ieradies. Viena no versijām ir, ka tas ir parasts galvenās joslas asteroīds, kurš dažādu planētu gravitācijas spēku mijiedarbības rezultātā ir nokļuvis neprastajā orbītā. Nevar izslēgt iespēju, ka tas ir Mēness gabals, kurš līdz šim nezināmu faktoru ietekmē ir izkļuvis no Zemes-Mēness sistēmas gravitācijas ietekmes un izveidojis stabilu rezonansi ar Zemi. Galu galā SO16 varētu būt viens no hipotētiskajiem triangula līdzsvara punktu objektiem, kas atrodas 60 grādus uz priekšu un nopakaļus Zemei tās orbītā. Ja šādi objekti pastāv un SO16 ir viens no tādiem, tad, visticamāk, tie ir vēsturisks materiāls, kurš saglabājies šajās pozīcijās kopš planētu veidošanās laikiem.

Sākotnēji asteroīda analīzi var veikt ar spektrometriem. Ja šis objekts izrādīsies patiesi interesants, zinātnieki apsver iespēju nosūtīt turp zondi, kas varētu veikt izpēti uz vietas un varbūt pat savākt paraugus un nogādāt tos atpakaļ uz Zemi.

Ziņu avots: Starspace, Wikipedia, Space.com