Briesmas, kas piezogas nemanāmi

Kaut arī pēc Čeļabinskas meteorīta trieciena zvaigžņotā debess tiek pētīta daudz uzmanīgāk, nekā agrāk, ar mērķi savlaicīgi pamanīt iespējamās draudošās briesmas, izplatījuma telpā lidojošie akmeņi ir tik sīki kosmosa mērogos un pārvietojas tādā ātrumā, ka pamanīt tos ir ļoti, ļoti grūti. Parasti tos fiksē tikai tad, kad asteroīdi jau ir tepat blakus. Arī pirmdien, 21.oktobrī un piektdien, 25.oktobrī, divi debess ķermeņi palidoja ļoti tuvu garām Zemei.

Pirmais asteroīds, klasificēts ar kodu 2013UR1, pamanījās izšmaukt pa šauro (atkal jau – kosmiskos mērogos) spraugu starp Zemi un Mēnesi, un palidot garām mūsu planētai tikai 200 000 km attālumā. Astronomi to pamanīja tikai tad, kad izplatījuma viesis devās tālāk savā ceļojumā, par mata tiesu izvairījies no sadursmes. Šī akmens gabala šķērsgriezums bija 13 metri.

Nākošais asteroīds, kas saņēmis apzīmējumu 2013UX2 bija ar diametru 6 metri, un palidoja garām Zemei vēl tuvāk – tikai 150 000 km attālumā.  Šāda pietuvošanās uzskatāma par ļoti, ļoti bīstamu.

Salīdzinājumam varam piebilst, ka bēdīgi slavenais Čeļabinskas meteorīts, pirms tas iegāja Zemes atmosfērā un sadalījās vairākos bolīdos, kas sāka bombardēt mūsu planētas virsmu, bija ar diametru (kā lēš zinātnieki) aptuveni 17 metri.