Kad pamostas zvērs (noslēgums). Vilkači Latvijā

Pilnmēness tuvojas noslēgumam, un arī mēs noslēdzam īso ekskursu teriantropijā, pievēršoties vēsturiskām ziņām par minēto parādību Latvijā.
Iepriekšējos sižetos soli pa solim nonācām pie secinājuma, ka leģendas par vilkačiem nav “no gaisa grābtas” ļaužu fantāzijas, bet, tāpat kā visām leģendām, zem šiem stāstiem slēpjas reāls faktu materiāls. Mēs uzzinājām, ka eksistē tāda parādība kā teriantropija, – izmainīts apziņas stāvoklis, kad cilvēks sevi identificē ar dzīvnieku. Teriantropija var izpausties gan kā maģisks rituāls totēmiskās reliģijās, gan kā atsevišķu “dīvaiņu” kopienas (arī mūsdienu sabiedrībā). “Smagāks” teriantropijas paveids ir zoantropija, kas patiesībā ir psihisks stāvoklis, kad cilvēks visā nopietnībā sevi sāk uzskatīt par dzīvnieku. “Vispopulārākais” zoantropijas veids ir likantropija, cilvēkam identificējoties ar vilku, proti, “pārtopot par vilkati”.
Kā izrādās Baltija, jo īpaši tagadējā Latvijas teritorija, Eiropā savulaik bijusi visai slavena ar likantropijas izpausmēm…

Burvju, raganu un vilkaču zeme

Vilks un vilkatis ir svarīgs personāžs indoeiropiešu tautu mitoloģijā. Tālivaldis Zemzaris rakstījis: “Spriežot pēc XVI un XVII gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori (kā teologs Olavs Magnus, mediķis Kaspars Peikers, jurists Bodēns, Johans Fišarts u.c.) cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar “drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas”. Tam pievienojas arī K.Straubergs: “No plašās XVI gs burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme.”

Daži citāti no vēsturiskiem avotiem.

Olavs Mensons, Upsalas katoļu arhibīskaps, 1555.: “…tā vilku šķira, kas patiesībā ir par vilkiem pārvērsti cilvēki – šķira, par ko Plīnijs ar pārliecību apliecina, ka tie esot izdomātas pasaku būtnes, ka tādi, es saku, vēl šodien ir lielā skaitā sastopami ziemeļu puses zemēs. … Kristus dzimšanas svētku vakarā naktij sākoties salasās viņu pašu noteiktā vietā liels daudzums vilku, kas ir pārvērtušies no dažādu apgabalu cilvēkiem, un uzbrūk tai pašā naktī ar gluži neticamu mežonību tāpat cilvēkiem kā lopiem,… Viņi ielaužas alus pagrabos, izdzer dažas mucas alus un miestiņa un tukšās mucas saliek pagraba vidū vienu uz otras: tai ziņā viņi atšķiras no īstiem vilkiem…”

Kurzemes superintendents Pauls Einhorns savā 1627. gadā Rīgā iespiestajā darbā “Wiederlegunge der Abgotterey und nichtigen Aberglaubens etc.” uzskata, ka nav noliedzams, – vilkači ir cilvēki, kas, “velna ierosināti, pieņem vilka izskatu un, skriedami apkārt, var nodarīt postu cilvēkiem un lopiem”. Daži tālaika progresīvi un izglītoti ļaudis šo parādību izskaidroja ar “metempsihozi”, t.i. ka cilvēka dvēsele pāriet vilka ķermenī un var darīt to pašu, ko dara vilks. “Zināmās vietās, kur cilvēka dvēsele pāriet vilkā, viņa ķermenis paliek guļot neaizskarts un nesakustināts, jo citādi dvēsele netiekot atpakaļ un paliek vilkā līdz nāvei”. Citi pat bija gatavi pieņemt kā faktu, ka notiek “transmutācija”: cilvēks pārvēršas vilkā ar miesu un dvēseli.

Grenču mācītājs Zāmuēls Ranejs, oponējot Breslavas ārstam Johanam Kanoldam, rakstīja: “Ka viņi paši kā vilki tiešām kaut ko dara (aiznes aitu, kaitē lopiem u.tml.), tam netic neviens izglītots cilvēks Kurzemē. Bet savās iedomās un apstulbumā viņi sevi pašus uzskata par vilkiem un arī no citiem tā paša apstulbuma dēļ par tādiem top uzskatīti, un šādā veidā arī skraida kā dabiski, protams, neīsti vilki.”

Šādu rakstisku liecību, kur izglītoti ļaudis spriež un mēģina izskaidrot vilkaču izdarības, ir daudz. Tas liecina vienīgi to, ka vilkaču esamība Latvijā tika pieņemta par faktu un pat netika apstrīdēta, – strīds bija vienīgi par šīs fakta izskaidrošanu.

Vilkaču prāvu liecības

Par “problēmām ar vilkačiem” liecina arī “vilkaču prāvas”, kas aprakstītas nopietnos pētījumos (piemēram, Zemzaris T., Vilkaču prāvas Vidzemē. Veltījums profesoram Robertam Viperam, – R., 1939.).

Ja katoliskā baznīca par buršanām un vilkaču plosīšanos daudz nelikās zinis, vairāk pievēršot uzmanību ķecerības apkarošanai, tad pēc reformācijas uzvaras Baznīca tomēr pievērsās arī vilkačiem, un ar XVII gs parādās pirmās ziņas par konkrētām tiesu lietām.

1691-1692. gadā Cēsu zemes tiesā iztiesātā vilkaču prāvā apsūdzēts kāds ap 85 gadu vecs Mālpils Kniediņu muižas pirtnieks Tīss (Matīss), kas visā apkaimē izslavēts par burvi, pareģi un pūšļotāju. Vecais Matīss tiesā labprātīgi atzīstas, ka esot ilgus gadus skrējis par vilkati, un attēlo savas gaitas tik sīki un pamatīgi, ka par viņa vainu vairs nevar būt šaubu. Tomēr miesas sodu (publisku pērienu ar rīkstēm) piespriež par citiem nodarījumiem – par nepaklausību mācītājam, baznīcas neapmeklēšanu un atsacīšanos no sv. vakarēdiena, nodarbošanās ar pareģošanu, “ar ko noziedzies pats un mudinājis uz māņticību citus”. Spriedumā, kur uzskaitīti Matīsa nodarījumi, tiesa konstatējusi, ka viņš “ilgus gadus bijis vilkatis”, taču sods par to piespriests nav.

No vilkaču prāvu liecībām: “Vilkači nav burvji un, lai gan sevi uzskata par vilkiem un atdarina vilku trakošanu, citiem tomēr tie šķiet esam cilvēki, kādi tie arī ir.”
“Vilkači parasti ejot pa 20-30 kopā.” “Viņi nākot no vairāk pagastiem, sadalīti pulkos.” “Vilkatām, tāpat kā vilkiem bijuši savi priekšnieki, virsaiši, kuri bijuši visuzinātāji. Tie gādājuši par visiem vilkatām, noteikdami arī darbus: kur laupījums dabūjams ēdienam, kā un kur tie noliktā laikā atkal par cilvēkiem lai paliek, kad vilkatas laiks beidzies.” “Vilkačiem ir arī sanāksmes. Braslas upē saliņā liels akmens. Zem akmeņa vilkaču saejas vieta. … Viens ir par sargu ar nūju, kam abi gali apdedzināti – zobena vietā.” Vilkaču sanāksmes parasti esot “Ziemassvētkos, un Jāņos”…

Kāds uzdevies par velnu ?

Vēsturnieks, dizaineris un publicists Artis Buks, izpētījis visas vēsturiskās liecības par vilkačiem, uzskata: “atmetot mistiku, varam redzēt ka vilkačiem ir bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas ļoti atgādina militāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību.”
Tas viss jau XX gs. pirmajā pusē ļāva Tālivaldim Zemzarim izteikt domu: “Vai beidzot arī Latvijā patiesi kāds, uzdodamies par velnu, ir muļķojis māņticīgos ļaudis un organizējis slepenas biedrības (šādu slepenu biedrību pastāvēšanu Rietumeiropā daži autori uzskata par pierādītu) – sektas ar nakts sapulcēm mežos un purvos vai senās kulta vietās, pieņemot “draudzes” locekļu nešļavas? – Visu to atstāju tālākiem speciāliem pētījumiem.”
===
Tāds īsumā bija apskats par vilkačiem senās Latvijas teritorijā. Tas patiešām ir tikai īss konspekts, jo materāls ir ārkārtīgi plašs. Visi fakti, ko ļoti interesanti aprakstījis Artis Buks savā pētījumā “Vilkatis latviešu folklorā – mīts vai īstenība?” (http://buksartis.com ), liecina, ka Latvijā:
1) bijuši izplatīti teriantropijas, arī likantropijas gadījumi,
2) iespējams, bijušas kādas slepenas, pusmilitāras organizācijas, kas sevi dēvējuši par vilkačiem; nav izslēgts, ka šīs organizācijas piekopušas arī maģiskus rituālus, identificējot sevi ar vilkiem.

(c) Guntis Zariņš, 2013. Jebkāda kopēšana un pārpublicēšana, kas notikusi bez autora rakstveida atļaujas, uzskatāma par autortiesību pārkāpumu. Citējot šo materiālu, atsauce uz autoru un portālu http://www.citadapasaule.com obligāta