Kad pamostas zvērs (noslēgums). Vilkači Latvijā

una-scena-di-licantropia-16255Pilnmēness tuvojas noslēgumam, un arī mēs noslēdzam īso ekskursu teriantropijā, pievēršoties vēsturiskām ziņām par minēto parādību Latvijā.
Iepriekšējos sižetos soli pa solim nonācām pie secinājuma, ka leģendas par vilkačiem nav “no gaisa grābtas” ļaužu fantāzijas, bet, tāpat kā visām leģendām, zem šiem stāstiem slēpjas reāls faktu materiāls. Mēs uzzinājām, ka eksistē tāda parādība kā teriantropija, – izmainīts apziņas stāvoklis, kad cilvēks sevi identificē ar dzīvnieku. Teriantropija var izpausties gan kā maģisks rituāls totēmiskās reliģijās, gan kā atsevišķu “dīvaiņu” kopienas (arī mūsdienu sabiedrībā). “Smagāks” teriantropijas paveids ir zoantropija, kas patiesībā ir psihisks stāvoklis, kad cilvēks visā nopietnībā sevi sāk uzskatīt par dzīvnieku. “Vispopulārākais” zoantropijas veids ir likantropija, cilvēkam identificējoties ar vilku, proti, “pārtopot par vilkati”.
Kā izrādās Baltija, jo īpaši tagadējā Latvijas teritorija, Eiropā savulaik bijusi visai slavena ar likantropijas izpausmēm…

https://citadapasaule.files.wordpress.com/2012/11/arrow-2.png

 

Burvju, raganu un vilkaču zeme

lycantrophVilks un vilkatis ir svarīgs personāžs indoeiropiešu tautu mitoloģijā. Tālivaldis Zemzaris rakstījis: “Spriežot pēc XVI un XVII gs. speciālās literatūras, vilkaču jautājumam vajadzēja būt sevišķi aktuālam taisni Latvijā, jo vairāki ievērojami viduslaiku autori (kā teologs Olavs Magnus, mediķis Kaspars Peikers, jurists Bodēns, Johans Fišarts u.c.) cenšas pierādīt vilkaču realitāti ar “drošām ziņām no Livonijas un Prūsijas”. Tam pievienojas arī K.Straubergs: “No plašās XVI gs burvestību literatūras visvairāk ziņu nāk par vilkačiem Livonijā, kas šai laikā vispār kļūst slavena kā burvju un raganu zeme.”

Daži citāti no vēsturiskiem avotiem.

Olavs Mensons, Upsalas katoļu arhibīskaps, 1555.: “…tā vilku šķira, kas patiesībā ir par vilkiem pārvērsti cilvēki – šķira, par ko Plīnijs ar pārliecību apliecina, ka tie esot izdomātas pasaku būtnes, ka tādi, es saku, vēl šodien ir lielā skaitā sastopami ziemeļu puses zemēs. … Kristus dzimšanas svētku vakarā naktij sākoties salasās viņu pašu noteiktā vietā liels daudzums vilku, kas ir pārvērtušies no dažādu apgabalu cilvēkiem, un uzbrūk tai pašā naktī ar gluži neticamu mežonību tāpat cilvēkiem kā lopiem,… Viņi ielaužas alus pagrabos, izdzer dažas mucas alus un miestiņa un tukšās mucas saliek pagraba vidū vienu uz otras: tai ziņā viņi atšķiras no īstiem vilkiem…”

Kurzemes superintendents Pauls Einhorns savā 1627. gadā Rīgā iespiestajā darbā “Wiederlegunge der Abgotterey und nichtigen Aberglaubens etc.” uzskata, ka nav noliedzams, – vilkači ir cilvēki, kas, “velna ierosināti, pieņem vilka izskatu un, skriedami apkārt, var nodarīt postu cilvēkiem un lopiem”. Daži tālaika progresīvi un izglītoti ļaudis šo parādību izskaidroja ar “metempsihozi”, t.i. ka cilvēka dvēsele pāriet vilka ķermenī un var darīt to pašu, ko dara vilks. “Zināmās vietās, kur cilvēka dvēsele pāriet vilkā, viņa ķermenis paliek guļot neaizskarts un nesakustināts, jo citādi dvēsele netiekot atpakaļ un paliek vilkā līdz nāvei”. Citi pat bija gatavi pieņemt kā faktu, ka notiek “transmutācija”: cilvēks pārvēršas vilkā ar miesu un dvēseli.

Grenču mācītājs Zāmuēls Ranejs, oponējot Breslavas ārstam Johanam Kanoldam, rakstīja: “Ka viņi paši kā vilki tiešām kaut ko dara (aiznes aitu, kaitē lopiem u.tml.), tam netic neviens izglītots cilvēks Kurzemē. Bet savās iedomās un apstulbumā viņi sevi pašus uzskata par vilkiem un arī no citiem tā paša apstulbuma dēļ par tādiem top uzskatīti, un šādā veidā arī skraida kā dabiski, protams, neīsti vilki.”

Šādu rakstisku liecību, kur izglītoti ļaudis spriež un mēģina izskaidrot vilkaču izdarības, ir daudz. Tas liecina vienīgi to, ka vilkaču esamība Latvijā tika pieņemta par faktu un pat netika apstrīdēta, – strīds bija vienīgi par šīs fakta izskaidrošanu.

Vilkaču prāvu liecības

Par “problēmām ar vilkačiem” liecina arī “vilkaču prāvas”, kas aprakstītas nopietnos pētījumos (piemēram, Zemzaris T., Vilkaču prāvas Vidzemē. Veltījums profesoram Robertam Viperam, – R., 1939.).

Ja katoliskā baznīca par buršanām un vilkaču plosīšanos daudz nelikās zinis, vairāk pievēršot uzmanību ķecerības apkarošanai, tad pēc reformācijas uzvaras Baznīca tomēr pievērsās arī vilkačiem, un ar XVII gs parādās pirmās ziņas par konkrētām tiesu lietām.

1691-1692. gadā Cēsu zemes tiesā iztiesātā vilkaču prāvā apsūdzēts kāds ap 85 gadu vecs Mālpils Kniediņu muižas pirtnieks Tīss (Matīss), kas visā apkaimē izslavēts par burvi, pareģi un pūšļotāju. Vecais Matīss tiesā labprātīgi atzīstas, ka esot ilgus gadus skrējis par vilkati, un attēlo savas gaitas tik sīki un pamatīgi, ka par viņa vainu vairs nevar būt šaubu. Tomēr miesas sodu (publisku pērienu ar rīkstēm) piespriež par citiem nodarījumiem – par nepaklausību mācītājam, baznīcas neapmeklēšanu un atsacīšanos no sv. vakarēdiena, nodarbošanās ar pareģošanu, “ar ko noziedzies pats un mudinājis uz māņticību citus”. Spriedumā, kur uzskaitīti Matīsa nodarījumi, tiesa konstatējusi, ka viņš “ilgus gadus bijis vilkatis”, taču sods par to piespriests nav.

No vilkaču prāvu liecībām: “Vilkači nav burvji un, lai gan sevi uzskata par vilkiem un atdarina vilku trakošanu, citiem tomēr tie šķiet esam cilvēki, kādi tie arī ir.”
“Vilkači parasti ejot pa 20-30 kopā.” “Viņi nākot no vairāk pagastiem, sadalīti pulkos.” “Vilkatām, tāpat kā vilkiem bijuši savi priekšnieki, virsaiši, kuri bijuši visuzinātāji. Tie gādājuši par visiem vilkatām, noteikdami arī darbus: kur laupījums dabūjams ēdienam, kā un kur tie noliktā laikā atkal par cilvēkiem lai paliek, kad vilkatas laiks beidzies.” “Vilkačiem ir arī sanāksmes. Braslas upē saliņā liels akmens. Zem akmeņa vilkaču saejas vieta. … Viens ir par sargu ar nūju, kam abi gali apdedzināti – zobena vietā.” Vilkaču sanāksmes parasti esot “Ziemassvētkos, un Jāņos”…

Kāds uzdevies par velnu ?

Vēsturnieks, dizaineris un publicists Artis Buks, izpētījis visas vēsturiskās liecības par vilkačiem, uzskata: “atmetot mistiku, varam redzēt ka vilkačiem ir bijusi visai izteikta hierarhija, disciplīna un organizētība, kas ļoti atgādina militāru formējumu hierarhiju, struktūru un organizētību.”
Tas viss jau XX gs. pirmajā pusē ļāva Tālivaldim Zemzarim izteikt domu: “Vai beidzot arī Latvijā patiesi kāds, uzdodamies par velnu, ir muļķojis māņticīgos ļaudis un organizējis slepenas biedrības (šādu slepenu biedrību pastāvēšanu Rietumeiropā daži autori uzskata par pierādītu) – sektas ar nakts sapulcēm mežos un purvos vai senās kulta vietās, pieņemot “draudzes” locekļu nešļavas? – Visu to atstāju tālākiem speciāliem pētījumiem.”
===
Tāds īsumā bija apskats par vilkačiem senās Latvijas teritorijā. Tas patiešām ir tikai īss konspekts, jo materāls ir ārkārtīgi plašs. Visi fakti, ko ļoti interesanti aprakstījis Artis Buks savā pētījumā “Vilkatis latviešu folklorā – mīts vai īstenība?” (http://buksartis.com ), liecina, ka Latvijā:
1) bijuši izplatīti teriantropijas, arī likantropijas gadījumi,
2) iespējams, bijušas kādas slepenas, pusmilitāras organizācijas, kas sevi dēvējuši par vilkačiem; nav izslēgts, ka šīs organizācijas piekopušas arī maģiskus rituālus, identificējot sevi ar vilkiem.

fullmoon

(c) Guntis Zariņš, 2013. Jebkāda kopēšana un pārpublicēšana, kas notikusi bez autora rakstveida atļaujas, uzskatāma par autortiesību pārkāpumu. Citējot šo materiālu, atsauce uz autoru un portālu http://www.citadapasaule.com obligāta

Advertisements

6 Responses to Kad pamostas zvērs (noslēgums). Vilkači Latvijā

  1. dabaszimes says:

    Latvijas teritorijā zināmi vismaz 4 akmeņi, kuru folklora ir saistīta ar vilkačiem un viņu darbībām. Par kādu akmeni pierakstīts visai pikants nostāsts, proti, uz tā naktīs vilkači mīlējoties! 🙂

    • Ja tā nopietni ņem, tad tas neizklausās pēc vienkārši seksuālām izpriecām – kāpēc gan tas būtu jādara uz cieta akmens? Cita lieta, ja akmens tiek izmantots par altāri un akts veikts kā rituāls. Interesanti !

  2. DinoR9 says:

    Zinu, ka krustnešu iebrukuma laikā 12 gadsimtā pret viņiem sūtija grupas, kuras sevi dēvēja par vilkiem, speciālas grupas, kuras bija spējīgas nodarīt lielu postījumu, paši vācieši pamanīja viņu saikni ar vilkiem un izdomāja stāstus par briesmīgiem radījumiem, vilkačiem, lai tos nomelnotu un pārējie cilvēki sāktu no viņiem baidīties.

    Protams paši kareivji apzinās savu būtību, tie, kuri dzimuši ar dzīvnieka garu. Pilnīgi drošu zinu, ka arī tagad ir pietiekami daudz šādu cilvēku, gan arī Latvijā, jautājums tikai cik ļoti paši to apzinās. Arī kādas sugas tieši, vilki, lapsas, suņi, lielie kaķi būtu izplatītākie, bet protams ir arī dažādi citi zvēri, lidojošie un zvīņainie.

    Par teriantropiju varētu rakstīt veselas grāmatas,tā ir komplicēta.

    • Vai tam, ka vilkaču stāstus izdomāja paši vācieši, ir kādi dokumentāli pierādījumi, nezinu. Vairāk gan sliecos domāt, ka tā ir viena no versijām. Daļa vāciešu ticēja vilkaču eksistencei, izglītotākie savukārt, kaut arī pieņēma faktu, tomēr mēģināja to interpretēt nevis no mistikas, bet no saprāta viedokļa. Viņi piekrita versijai, ka ir cilvēki, kas uzvedas kā dzīvnieki, varbūt arī paši tic, ka ir kļuvuši par dzīvniekiem, taču patiesībā tādi nav. Un tas jau ir ļoti tuvu klīniskās likantropijas aprakstam.
      Pilnīgi iespējams, ka bija kaujinieku grupas (A.Bukam interesanta versija par izlūkiem, jeb lauksargiem, kas varēja darboties arī kā diversanti). Un šīs grupas varēja izmantot kaut kādu totēmisko kultu rituālus, piemēram, rituālus saistītus ar vilkiem. Mēs šodien zinām, ka cilvēks izmainītā apziņas stāvoklī var sevi novest tiktāl, ka pilnīgi identificējas ar dzīvnieku, pat uzvedas un kustas kā dzīvnieks, var būt pat izmaiņas sejas vaibstos. To visu iespējams vēl pastiprināja kādu psihotropo dabas līdzekļu lietošana. Līdz mūsu dienām ir nonācis teiciens, kas raksturo pavisam traku uzvedību – “kā driģenes saēdies”. Ne jau no “zila gaisa grābts” ir šis izteiciens.
      Tad nu iedomāsimies cilvēku – teriantropu grupu, kas sevi identificē ar vilkiem, panākot izmainītu apziņas stāvokli ar dažādiem rituāliem un psihotropo vielu palīdzību un tad… dodas izpildīt kaujas uzdevumu, piemēram, cīņā ar vācu bruņiniekiem. Rezultāts noteikti bija graujošs. Kā tas varēja izskatīties? Atceramies stāstu par to puisi no Sibīrijas, ko VDK it kā iesaistīja militārās operācijās Āfrikā. Vietējie stāstījuši, ka viņš kailām rokām varējis pieveikt spēcīgus karavīrus, kā dzīvnieks vienā lēcienā tiem uzklupis un pārplēsis rīkles. Un tad iedomāsimies veselu grupu šādu karotāju, kas uzbrūk lempīgiem bruņiniekiem kaut kur pirmatnējos Latvijas mežos…

      • DinoR9 says:

        Ir dzirdēts par berseriem, tie ir teriāni, kuri var tik ļoti pieņemt savu dzīvniecisko dabu, ka būtībā kļūst par tiem. Veids kā to dara iespējams ir sevi motivejot, izraisot lielas dusmas. Līdz ar to efekts līdzīgs kā tad, kad “aizveras”, bet mežonīgāks. Nav īsti apstiprinājumi tam, iespējams tikai mīts, bet tas varētu būt diezgan iespe’jams, jo lieli dusmu uzplūdi var piemeklēt jebkuru.

        Katrā ziņā ir vēl duadzi citi transformācijas veidi, piemēram, auriskā transformācija un citi. Tas viss ir interesants.

        Nebiju gan zinājis par šo pulcēšanos un apvienībām kādreiz.

      • Starp citu “teriju” apvienības ir arī šodien, internetā viņiem par ir mājas lapas un diskusiju vietas.
        Par berserkeriem vai berseriem arī ir dzirdēts, tie laikam bija saistībā ar skandināviju…