Kur bija pazuduši Saules plankumi? (Video, Foto, Grafika)

[vodpod id=Video.5686586&w=640&h=390&fv=%26rel%3D0%26border%3D0%26]

Kur pazuduši Saules plankumi? 2008 gads

2008. un 2009. gadā praktiski bija pazuduši Saules plankumi. Saules aktivitātes līmenis bija zemākais pēdējo 100 gadu laikā. Zemes atmosfēras augšējie slāņi atdzisa un sarāvās. Pavājinājās Saules magnētiskais lauks. Saules sistēmā iekļuva lielāks kosmiskā starojuma daudzums. Iespējams, ka zinātniekiem ir izdevies atminēt šī neparastā perioda cēloņus.

“Saules dzīlēs esošās plazmas straumes traucēja Saules plankumu veidošanos un pagarināja Saules aktivitātes minimuma fāzi,” paskaidroja pētījuma vadītājs Dibjendu Nandi no Indijas Zinātnes izglītības un izpētes institūta Kalkātā. “Mūsu secinājumi ir balstīti uz Saules iekšējās uzbūves jaunākā modeļa.”

Jau gadiem ilgi Saules izpētes speciālisti atzīst Saules “Lielās konveijera joslas” svarīgumu. Tā ir milzīga plazmas straumju sistēma, kas tiek dēvēta par meridiānalajām plūsmām. Tā plūst gar Saules virsmu polu virzienā, kur nogrimst un turpina ceļu ekvatora virzienā, kur atkal atgriežas Saules virsmas tuvumā. Šīs straumes ir viens no svarīgākajiem Saules aktivitātes cikla regulēšanas mehānismiem.

[vodpod id=Video.5701942&w=640&h=390&fv=%26rel%3D0%26border%3D0%26]

Kad Saules plankumi sāk izzust, virspusē esošās straumes “aizslauka” to magnētiskās paliekas un aiznes Saules dzīlēs, aptuveni 300 000 kilometru dziļumā, kur Saules magnētiskais dinamomehānisms pastiprina novājināto magnētisko lauku. Atdzīvinātie un “uzprišinātie” Saules plankumi uzpeld virspusē kā korķis ūdenī. Tā piedzimst jauns Saules cikls.

Nandi uzskata, ka viņa vadītajai komandai ir izdevies pareizi atveidot šī procesa visu trīs iesaistīto aspektu fiziku – gan magnētiskā dinamomehānisma, gan Konveijera joslas, kā arī Saules plankumu magnētisko lauku atjaunošanos.

“Saskaņā ar mūsu modeli, problēmas ar Saules plankumiem patiesībā sākās 1990. gadu beigās, 23. Saules aktivitātes cikla ietvaros,” piebilda pētījuma līdzautors Andres Munozs-Jaramillo no Hārvardas-Smitsona astrofizikas centra. “Tolaik paātrinājās konveijera joslas plūsma.”

Šī ātrā straumju plūsma ātri novilka lejup Saules plankumu “līķīšus”, lai zvaigznes dzīlēs esošais dinamomehānisms atjaunotu to magnētisko lauku. Pirmajā mirklī šķiet, ka tam vajadzēja veicināt Saules plankumu veidošanos, bet tā nebija. Kad veco plankumu paliekas sasniedza dinamomehānisma zonu, tie pārāk strauji izbrāzās cauri “reanimācijas” zonai. Saules plankumu ražošana apstājās.

Modelis parāda, ka 2000. gadu beigās Konveijera josla atkal kļuva lēnāka. Magnētiskie lauki pavadīja vairāk laika zonā, kur notiek to atjaunošanās. Tomēr jaunu plankumu bija maz. Tā kā straumju komplekss pārvietojās ļoti lēnām, atjaunotie Saules plankumi virsmu sasniedza novēloti. 24. cikla sākums kavējās. “Viss sakrita, lai iestātos gadsimta dziļākais Saules aktivitātes minimums,” teica vēl viens pētījuma līdzautors Petruss Martens no Montānas štata universitātes fizikas departamenta.

Daudzi zinātnieki uzskata, ka jaunais modelis ir būtisks progress Saules aktivitātes cikla izpratnē. “Saules minimuma izpratne un prognozēšana ir kaut kas, ko mēs agrāk nespējām paveikt, un tas, kā izrādās, ir ārkārtīgi svarīgi,” teica Lika Guhathakurta no NASA.

Saules aktivitātes maksimums parasti ilgst tikai dažus gadus, bet minimums var stiepties daudzu gadu garumā. Slavenais Maundera minimums ilga 70 gadus un sakrita ar Eiropā valdošo Mazo ledus laikmetu. Zinātnieki joprojām cenšas izprast saistību starp notikumiem uz Saules un Zemes klimatu.

Viens ir skaidrs – ilgstoša minimuma laikā notiek dažādas dīvainas lietas. 2008. un 2009. gados pavājinājās Saules globālais magnētiskais lauks un Saules vējš. Tādejādi Saules sistēmas iekšienē nonāca lielāks apjoms kosmiskā starojuma. Starpplanētu telpa kļuva par bīstamāku vidi kosmiskajiem ceļojumiem. Vienlaikus samazinājās ultravioletā starojuma sildošā ietekme uz Zemes atmosfēras augšējiem slāņiem, tā atdzisa un sarāvās. Kosmiskie atkritumi lēnāk tuvojās Zemei.

Nandi piebilda, ka jaunais modelis izskaidro ne tikai plankumu iztrūkumu, bet arī Saules pavājināto magnētisko lauku. Tā kā jaunā zonde SDO spēj mērīt Konveijera joslas ātrumu ne tikai virsmas tuvumā, bet arī Saules dzīlēs, izmantojot helioseismoloģijas metodes, iegūtie dati būtiski uzlabos jaunā modeļa precizitāti, ļaujot zinātniekiem nākotnē prognozēt Saules aktivitātes minimuma gaitu. “Iespējams, ka mums beidzot ir izdevies atminēt neesošo plankumu noslēpumu,” piebilda Lika Guhathakurta.

Ziņu avots: StarSpace, NASA, MattExzy, Mystery Hunter