Mūsdienās nu jau gandrīz ikviens skolnieks zina, ka jebkurai augu vai dzīvnieku sugai dabā ir paliekoša vieta, un ikvienai ekosistēmai ir sava noteikta loma uz planētas. Tomēr ir gadījumi, kad cilvēka darbības rezultātā kādā ekosistēmā ieceļo “svešie” – tā saucamās invazīvās sugas. Ja tās veiksmīgi pielāgojas esošajā sistēmā un neizspiež no tās pārējos dzīvos organismus, tad uztraukumam nav pamata. Šāds “pozitīvais” piemērs ir jūras zīles, kas ar kuģu balasta ūdeņiem ieceļojuši arī mūsu jūrā un ikdienā redzamas lielā daudzumā pie krastā izmestajām aļģēm. Cita lieta – ja invazīvā suga rijīgi metas virsū vietējām augu un dzīvnieku populācijām un sāk tās iznīcināt. Tad laiks iejaukties cilvēkam.
Birka: Ekoloģija
Pazūd arktiskie ezeri
Pēdējo dažu desmitu gadu laikā no Arktikas kartes bez pēdām pazuduši apmēram 125 ezeri. Ūdens vienkārši kaut kur izgaisis, atstājot ezeru vietā ieplakas. Kur palicis ūdens? Kāpēc tas pazudis?
Mūžīgā sasaluma speciālisti zina atbildes uz šiem jautājumiem. Arktiskajos platuma grādos ir liels tādu augšņu īpatsvars, kas pakļautas mūžīgajam sasalumam. Daudzi ezeri ir veidoti no ūdens, kas sakrājies sasalušās augsnes padziļinājumos. Globālā sasilšana ir iedarbinājusi mūžīgā sasaluma zonas pakāpeniskas atkušanas procesu. Tajās vietas, kur ezeru pamatnes nebija pietiekami stingras, mūžīgas sasalums, zinātnieku terminoloģijā ir “degradējies”, un ūdens vienkārši izsūcies cauri augsnei.
Zinātnieki šīs norises tēlaini salīdzina ar vannas korķa izraušanu. Taču sekas ir daudz nopietnākas, nekā vienkārši ūdens aizplūšana. Vispirms jau mūžīgā sasaluma zonas atkušana veicina milzīga daudzuma siltumnīcas gāzu izdalīšanos atmosfērā. Otrkārt, zūdot ierastajai dzīves videi, izzūd arī izveidotās ekosistēmas un to apdzīvotāji, – dzīvnieki, putni un zivis.