Zinātnieki apstiprina Marsa meteorīta nogāšanos Marokā (Video)

Pagājušā gada jūlijā Marokā nogāzušies reti un dārgi Marsa meteorīta fragmenti, trešdien apliecināja starptautiska zinātnieku komanda.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Pagājušajā vasarā nomaļā Marokas dienvidu reģionā vairāki cilvēki debesīs novērojuši ugunsbumbu un pēc tam atraduši septiņus kilogramus smagā meteorīta fragmentus, kas ir tikai piektā reize vēsturē, kad novērota meteorīta no Marsa nokrišana uz Zemes.

Astoņu ekspertu komanda ar Meteorītu sabiedrību analizēja atradumu un secināja, ka tie ir autentiski Sarkanās planētas fragmenti, sacīja komandas loceklis un Ņūmeksikas Universitātes kurators Karls Adžī. “Šis atklājums ir ārkārtīgi svarīgs parauga kvalitātes dēļ,” sacīja Adžī.

Fragmentus atradušie marokāņi tos ātri pārdevuši dīleriem un muzeji cīnās par to iegādi, lai arī tie maksā no 500 līdz 1000 dolāriem par gramu, sacīja Adžī, kura muzejā tagad ir 108 gramu fragments. Meteorītu cena ir desmit līdz 20 reizes lielāka nekā zeltam.

Šī lapa vairs nav pieejama.

“Dažiem no šiem meteorītiem stiklveida materiāla iekšpusē ir ieslodzītas atmosfēras gāzes. Kad tie laboratorijā tiek uzkarsēti un gāzes izplūst un tās tiek izmērītas, tās ir identiskas Marsa atmosfērai, kas izmērīta visos Marsa paraugos,” sacīja Adžī. “Visām planētām kā Venēra, Marss un Zeme ir ļoti atšķirīgas atmosfēras. Tās ir kā pirkstu nospiedumi.”

Adžī sacīja, ka pēdējo reizi Marsa meteorīta nokrišana uz Zemes novērota 1962.gadā Nigērijā. No pašlaik kolekcijās esošajiem aptuveni 100 Marsa meteorītiem novērota tikai piecu nogāšanās.

Leta, Aljazeera News Arabic, GregHupe

Arktikā notiek rekordlielas ar globālo sasilšanu saistītas pārmaiņas (Video, Grafiskā informācija)

Starptautiska 121 zinātnieka komanda konstatējusi rekordlielas ar globālo sasilšanu saistītas pārmaiņas Arktikā, tostarp ledus kušanu, ūdens sasilšanu un vēju sistēmas izmaiņas. 14 valstu zinātnieku sastādītais ziņojums «2011 Arctic Report Card» «rāda, ka visā Arktikas vides sistēmā notiek rekordlielas pārmaiņas».

Šī lapa vairs nav pieejama.

«Ņemot vērā prognozes par ilgstošu globālo sasilšanu, ir ļoti iespējams, ka nākamajos gados turpināsies ievērojamas pārmaiņas Arktikā ar arvien lielākām klimatiskām, bioloģiskām un sociālām sekām,» teikts ikgadējā ziņojumā, kas tiek izdots kopš 2006.gada.

Tagad ir pietiekami daudz datu, lai varētu runāt par «konsekventu ledus segas biezuma un tās vasaras izplatības samazināšanos un siltākiem okeāna augšējo slāņu ūdeņiem ar lielāku saldūdens daudzumu».

Vidējā temperatūra lielākajā daļā Arktikas ir pieaugusi par 1,5 grādiem pēc Celsija virs 1981.-2010.gada normas, un šī gada septembrī reģistrētā minimālā ledus sega bijusi otrā mazākā kopš 1979.gada.

«Pamatīgajām un notiekošajām» pārmaiņām bijusi nevienmērīga ietekme uz Arktikas savvaļas dzīvi, apdraudot polārlāču un valzirgu dabisko dzīves vidi uz ledus, taču dodot vaļiem lielāku pieeju barošanās vietām ziemeļos, teikts ziņojumā.

Sasilšana arī ļāvusi daudzviet sadīgt veģetācijai un par 20% palielinājusi fitoplanktonu, kas ir okeāna barības ķēdes pamats.

Informācijas avoti: Apollo, The National Snow and Ice Data Center, National Oceanic and Atmospheric Administration

Zemes magnētiskā lauka reversija un plātņu tektonika

Zemes vēsturē magnētiskā lauka polaritātes maiņa ir notikusi vairākkārt ar neregulāriem intervāliem. Ilgiem miera periodiem ir sekojuši posmi, kad polaritātes maiņa ir notikusi bieži. Ar ko gan izskaidrojama tā neregulārā norise? Šiem jautājumiem pievērsās Francijas Nacionālā zinātniskās izpētes centra (Centre national de la recherche scientifique jeb CNRS) speciālisti.

Viņiem ir izdevies noskaidrot, ka pēdējo 300 miljonu gadu laikā polaritātes maiņas biežumu ir noteicis tektonisko plātņu izvietojums. Tas gan nenozīmē, ka šīs plātnes pašas par sevi izraisa magnētiskā lauka “apgriešanos”. Tā vietā šis pētījums liecina, ka, lai gan pats polaritātes maiņas process notiek Zemes šķidrajā kodolā, tas ir saistīts ar norisēm ārpus tā, konkrēti, Zemes mantijā.

Zemes magnētiskais lauks veidojas tūkstošiem kilometrus zem mūsu kājām, tur kur kodolā plūst šķidra dzelzs.

Kādēļ gan zinātnieki sāka domāt, ka pastāv saistība starp magnētisko lauku un plātņu tektoniku?

Pēdējo piecu gadu laikā veiktie pētījumi atklāja, ka polaritātes maiņa notiek tad, kad izkusušā dzelzs plūsmas vairs nav simetriskas attiecībā pret ekvatoriālo plakni. Šī asimetrija visticamāk sākas uz robežas starp kodolu un mantiju, pēc tam izplatoties kodola virzienā.

Loģiski, ka rodas jautājums, kas ir šīs asimetrijas cēloņi un izpausmes. Vai ir iespējams Zemes vēsturē identificēt ar polaritātes maiņu saistītus notikumus, kuri varētu liecināt par iespējamo mantijas pārvietošanos? Šie procesi ir tā dēvētā kontinentu kustība.

Pirms aptuveni 200 miljons gadiem milzīgais kontinents – Pangeja, kurā vienkopus atradās praktiski visa mūsdienās novērojamā sauszeme, sāka sadalīties. Aprēķinot dienvidu un ziemeļu puslodes kontinentu virsmas laukumu, zinātnieki izvērtēja tā brīža sauszemes asimetriju attiecībā pret ekvatoru.

Izrādījās, ka šis asimetrijas rādītājs mainījās tādā pašā ritmā kā magnētiskās polaritātes biežuma rādītājs (polaritātes maiņu skaits miljons gados). Abas līknes praktiski sakrita. Jo tālāk no ekvatora aizvirzījās kontinentu gravitācijas centrs, jo vairāk palielinājās magnētiskā lauka polaritātes maiņu skaits. Maksimālās asimetrijas gadījumā tika reģistrēti pat astoņi maiņas gadījumi miljons gadu laikā.

Kā gan šis atklājums palīdz izprast magnētiskā lauka polaritātes maiņu?

Zinātnieki iztēlojas divus scenārijus. Iespējams, ka plātnes tiešā veidā ietekmē polaritātes maiņas procesu. Zonās, kurās notiek plātņu virzība kodola virzienā, tās var sasniegt kodolu, kur tiek izmainīta izkusušā dzelzs plūsma. Otrajā gadījumā pārvietošanās varētu atspoguļot plātņu materiāla sajaukšanos mantijā un jo īpaši zonā, kur mantija saskaras ar kodolu. Abos gadījumos iežu pārvietošanās ārpus kodola varētu izraisīt plūsmu asimetriju šķidrajā kodolā un noteikt polaritātes maiņas biežumu.

P.S.

Šobrīd esošie magnētiskie poli savās vietās jau atrodas vairāk nekā 750 000 gadus un pasaules zinātnieku aprindās pastāv bažas, ka polu maiņa var notikt salīdzinoši tuvā nākotnē (tuvākajos 1 000 gados). Pirms 150 gadiem ir uzsācies process, kad Zemes magnētiskais lauks kļūt vājāks un pēdējā laikā šī tendence paātrinās. Šobrīd Zemes magnētiskais lauks ir pavājinājies par 10 -15 %

Informācijas avoti: Starspace.lv, geology.com, hamertech.wikispaces.com, neogeo.lv

Saules aktivitāte un Zemes klimats (Grafiskā informācija)

Žurnālā Nature Geoscience ir publicēts pētījums, kurā tiek apskatīta Saules starojuma intensitātes ietekme uz Zemes klimatu. Iespējams, ka aukstās ziemas Ziemeļeiropā un ASV ziemeļos ir cieši saistītas ar aptuveni 11 gadus ilgo Saules aktivitātes ciklu.

Saules aktivitātes 11 gadu cikls šobrīd

Pētījumā izdevies noskaidrot, ka pastāv saistība starp Saules starojuma intensitātes izmaiņām un meteoroloģiskajiem rādītājiem.

Aizsalusī Temza Anglijā 1683 gadā Maundera minimuma laikā

Jau agrāk bija izdevies noskaidrot, ka ziemās, kad novērojama zemāka Saules aktivitāte, piemēram, 11 gadu cikla minimuma laikā, ir reģistrēti vājāki rietumu vēji. Tas nozīmē, ka Lielbritānijā šādā gadījumā spēcīgākie austrumu vēji atnes aukstāku gaisu no kontinenta. “Mūsu pētījums atklāj, ka saistība starp Saules ciklu un klimatu ziemā nav tikai sakritība,” teica viens no pētījuma autoriem doktors Ādams Skaife.

Izmantojot 2003. gadā startējušā NASA SORCE satelīta mērījumus, ir izdevies noskaidrot, ka Saules ultravioletā starojuma intensitātes svārstības atkarībā no Saules aktivitātes, ir daudz lielākas nekā agrāk tika uzskatīts. Ievietojot iegūtos datus okeāna-atmosfēras klimata modelī, ir redzams, ka Saules aktivitātes cikla izmaiņas sakrīt ar Ziemeļatlantijas jeb Arktikas svārstību negatīvo fāzi.

NASA SORCE satelīts

“Mēs ieguvām stabilu klimata ainu, apstiprinājām, kā tas darbojas, un ievietojām datormodelī. Ir skaidrs, ka tas nav vienīgais faktors, kas nosaka ziemas apstākļus mūsu reģionā, bet ir ļoti nozīmīgs, un izpratne par to ir nozīmīga gan sezonālajām, gan ilgāka laika prognozēm,” piebilda Skaife.

Ja SORCE iegūtie mērījumi, kuri tiek veikti visā ultravioletā starojuma diapazonā, ir korekti, zemāka Saules aktivitāte, kāda arī bija vērojama pēdējo gadu laikā, ir viens no iemesliem aukstākām ziemām Ziemeļeiropā un ASV ziemeļos. Vidējā temperatūra pasaulē šajā gadījumā praktiski netiek ietekmēta.

“SORCE satelīta instruments sadala visu ultravioleto diapazonu mazākos viļņu garuma reģionos, nodrošinot labu spektrālo izšķirtspēju. Pirms tam klimata modeļos tika izmantotas plašas spektrālās joslas, kur nebija iespējams nošķirt Saules signālu,” skaidroja atmosfēras fizikas profesore Džoanna Heiga.

Gados, kad ir vērojama zemāka ultravioletā starojuma intensitāte, stratosfērā aptuveni 50 kilometru augstumā virs tropiskajiem apgabaliem veidojas neparasti auksts gaiss. Austrumu vēji virs vidējiem platuma grādiem šo gaisu nogādā tālāk ziemeļu puslodē. Šis mehānisms rezultējas kā aukstākas ziemas Ziemeļeiropā un ASV ziemeļos. Kad Saules aktivitāte paaugstinās, notiek pretējais – spēcīgie rietumu vēji atnes siltāku gaisu un ziemas ir maigākas.

SOLCLI projekts

“Mēs redzam, ka ultravioletā starojuma līmenis ietekmē gaisa masu izvietojumu virs Atlantijas okeāna baseina. Tas izraisa siltuma pārdali, tādēļ, kad Eiropa un ASV slīgst aukstumā, Kanādā un Vidusjūras reģionā ir siltāks, un ietekme uz vispasaules vidējo temperatūru ir neliela,” paskaidroja pētījuma vadītāja Sāra Ainesone.

ASV Čikāga 2011 gada februāris

“Pat ar visizsmalcinātākajiem atmosfēras modeļiem ir ļoti grūti prognozēt laikapstākļus gadalaiku ietvaros,” piebilda Heiga. “Šis pētījums kopā ar NERC Saules izmaiņu un SOLCLI projektu papildina mūsu zināšanas.” Ņemot vērā Saules aktivitātes regularitāti, būtu iespējams klimata prognozes ilgākiem laika periodiem, jo īpaši biezi apdzīvotajiem reģioniem ārpus tropiskajām zonām.

“Ja kaut kas nav kārtībā ar instrumentu, kuru mēs izmantojam, tad iegūtā informācija varētu nebūt pareiza,” paskaidroja Heiga, jo pētījumā tiek izmantoti tikai SORCE satelīta dati. Tomēr viņa ir pārliecināta, ka mehānisms, kas atklāj saistību starp ultravioletā starojuma intensitāti un klimatu ziemā, ir pareizs.

Informācijas avoti: Starspace.lv, Wikipedia, Climatechangedenier.com.au, Redorbit.com, SOLCLI Consortium