Piena ceļa un Andromedas miglāja sadursme ir neizbēgama (Video)

Piena ceļa un Andromedas miglāja sadursme ir neizbēgama, pie šāda secinājuma nonākuši amerikāņu zinātnieki, analizējot informāciju, kas iegūta ar orbitālās observatorijas «Hubble» palīdzību. Jau 22 gadus tā astronomiem piegādā unikālus datus par kosmisko objektu stāvokli un kustību, ziņo ārvalstu mediji.

«Hubble» veidotās Andromedas miglāja fotogrāfijas, kas veiktas dažādos laikos, ļauj skaidri noteikt, ka Andromedas miglājs satuvinās ar Piena ceļu ar ātrumu 400 tūkstoši kilometru stundā. Ņemot vērā attālumu starp abām galaktikām, to saplūšana notiks pēc četriem miljardiem gadu un pilnībā beigsies pēc sešiem miljardiem gadu.

Apturēt šo procesu nav iespējams, jo galaktikām ceļā nav objektu, ka būtu par tām lielāki. Galaktiku saplūšanas rezultātā izveidosies jauna galaktika, kurai visdrīzāk būs elipses forma.

Savukārt Saule izmainīs savu trajektoriju un, iespējams, atradīsies tālāk no galaktikas centra. Palielināsies arī attālums starp zvaigznēm, un zvaigžņotā debess izskatīsies citādāk. Galaktiku saplūšanas laikā notiks arī melno caurumu saplūšana.

Zinātnieki pilnībā neizslēdz iespēju, ka galaktiku saplūšanas rezultātā Saule un Zeme varētu sadurties ar citiem objektiem Andromedas miglāja, taču šāda iespēja esot ļoti niecīga. Zinātnieki mierina – ja cilvēce pastāvēs vēl pēc četriem miljardiem gadu, tad tā mierīgi pārdzīvos arī galaktiku saplūšanu.

Vienlaikus prognozes liecina, ka pēc vairākiem miljardiem gadu ievērojami palielināsies Saules temperatūra. Ja tas notiktu tagad, tad dzīvība uz Zemes iznīktu.

Apollo, Vesti.ru

Dzīvībai piemērotu planētu ir miljardiem

Piena ceļa galaktikā varētu būt miljardiem dzīvības pastāvēšanai piemērotu planētu, līdz ar ko pastāv iespēja, ka Zeme Visuma tuvākajā apkaimē nav vienīgais apdzīvotais objekts. Pētnieki ir atklājuši, ka salīdzinoši šaurā 30 gaismas gadu (apmēram 290 triljoni kilometru) kosmosa zonā ap Zemi ir vismaz simts Superzemes.

Astronomi to secinājuši, pētot tā dēvētos sarkanos pundurus, kas veido aptuveni četras piektdaļas no Piena ceļā esošo zvaigžņu kopskaita. Ap 40 procentiem no šiem sarkanajiem punduriem riņķo planētas, kas izmēru ziņā daudz neatšķiras no Zemes, turklāt tās no savas zvaigznes atrodas dzīvības formām draudzīgā attālumā, tas ir – attālumā, kurā ūdens uzglabājas šķidrā veidā.

Zinātnieki saka, ka tur, kur ir ūdens, ir iespējama arī dzīvība, tiesa, tas nenozīmē, ka dzīvas radības tik tiešām ir attīstījušās.

Grenobla universitātes (Francija) profesors Havjē Bonfils norāda, ka Piena ceļā ir apmēram 160 miljardi sarkano punduru un tas nozīmē, ka mūsu galaktikā vien varētu būt desmitiem miljardu planētu. Bonfila vadītā astronomu komanda, izmantojot 3,6 metrus lielo Eiropas Dienvidu observatorijas teleskopu, pētīja rūpīgi atlasītus 102 sarkanos pundurus.

Izpētes gaitā tika atklātas deviņas Superzemes, kuru masa ir robežās no vienas līdz 10 Zemes masām, bet divas no tām atradās zvaigžņu Gliese 581 un Gliese 667 C dzīvības formām draudzīgajās zonās.

Tas gan nenozīmē, ka uz jebkuras no šīm planētām būtu iespējams dzīvot. Tā kā sarkanie punduri ir vēsāki nekā, piemēram, Saule, dzīvībai draudzīgā zona ir tiem tuvāk, bet tas savukārt nozīmē, ka planētas ir pakļautas pēkšņajiem matērijas uzliesmojumiem, radiācijai un ultravioletajam starojumam.

TVNET, Science@NASA, phl.upr.edu

Piena ceļš un negaiss Āfrikā (Video)

Šī lapa vairs nav pieejama.

JMajorLITD

Pirmās galaktikas ir daudz vecākas nekā tika uzskatīts (Video)

Izmantojot gravitācijas lēcošanas metodi, astronomi ir atklājuši tālu galaktiku, kurā zvaigznes veidojušās negaidīti agri. Šie rezultāti sniedz jaunu ieskatu Visuma agrīnās attīstības posmos, kā arī pirmo galaktiku dzimšanas un veidošanās procesos. “Mēs atklājām tālu galaktiku, kurā zvaigznes sāka veidoties jau 200 miljonus gadus pēc Lielā sprādziena,” pastāstīja pētījuma vadītājs Johans Ričards. ” Tas ir izaicinājums teorijām, par to, cik ātri sāka veidoties un attīstīties pirmās galaktikas Visumā. Tas varētu palīdzēt atrisināt noslēpumu, kā izklīda ūdeņraža migla, kas pildīja agrīno Visumu.”

Šī lapa vairs nav pieejama.

Ričarda vadītā grupa pamanīja galaktiku Habla teleskopa attēlos. Novērojumi tika apstiprināti, izmantojot Spitzera teleskopu, bet attālums līdz galaktikai noteikts ar Keck observatorijas palīdzību. Šī tālā galaktika ir saskatāma caur galaktiku kopu, kas pazīstama kā Abell 383, kuras spēcīgā gravitācija izliec gaismu gluži tāpat kā palielināmais stikls. Tādejādi tiek pastiprināta aiz Abell 383 kopas esošo objektu gaisma, ļaujot astronomiem novērot un pētīt daudz tālākas galaktikas. Bez gravitācijas lēcošanas efekta šī galaktika būtu pārāk blāva, lai to varētu ieraudzīt ar visspēcīgākajiem teleskopiem mūsdienās.

Pēc tam, kad galaktika tika pamanīta Habla un Spitzera teleskopu attēlos, komanda veica spektroskopiskos novērojumus ar Keck-II teleskopu, kas atrodas Havaju salās. Spektroskopija sadala gaismu atsevišķās krāsās. Analizējot galaktikas spektru, iespējams noteikt sarkano nobīdi, kā arī “izvilkt” informāciju par zvaigznēm, kuras veido šo galaktiku. Galaktikas sarkanā nobīde ir 6,027. Tas nozīmē, ka mēs redzam galaktiku tādu, kāda tā bija tad, kad Visums bija aptuveni 950 miljonus gadus vecs. Tā nav vistālākā zināmā galaktika, jo ir atsevišķi objekti, kuru sarkanā nobīde pārsniedz 8, kā arī viens, kura iespējamā sarkanā nobīde ir 10. Tomēr šī ir neparasta galaktika, jo tā būtiski atšķiras no citām tālajām galaktikām, kurās pārsvarā spoži mirdz jaunās zvaigznes.

“Kad mēs aplūkojām spektru, bija skaidras divas lietas,” paskaidroja pētījuma līdzautors Eiči Egami. “Sarkanā nobīde nozīmēja, ka tā pastāv ļoti agrīnā Visumā, kā jau mēs gaidījām. Fakts, ka tā bija labi pamanāma ar Spitzera infrasarkanajiem uztvērējiem, liecina, ka tā sastāv no pārsteidzoši vecām un relatīvi blāvām zvaigznēm. Šī galaktika ir veidota no gandrīz 750 miljonus gadus vecām zvaigznēm, kas nozīmē, ka tās sākušas veidoties aptuveni 200 miljonus gadus pēc Lielā sprādziena, daudz agrāk nekā mēs gaidījām.”

“Pateicoties gravitācijas lēcas pastiprinātajai galaktikas gaismai, mums bija izcilas kvalitātes dati,” turpināja pētījuma līdzautors Dens Stārks. “Mūsu darbs apstiprina agrākos pētījumos radušās aizdomas, ka agrīnajās galaktikās sastopamas vecākas zvaigznes. Tas liek domāt, ka pirmās galaktikas ir pastāvējušas daudz agrāk nekā tika uzskatīts.”

Šim atklājumam ir daudz plašāka ietekme uz Visuma izpratni. Tas palīdzēs noskaidrot ne tikai laika periodu, kad sāka veidoties pirmās galaktikas, bet arī to, kā Visums kļuva caurspīdīgs ultravioletā starojuma diapazonā pirmajos miljards gados pēc Lielā sprādziena. Tiek pieņemts, ka Visuma agrīnajos attīstības periodos ultravioleto gaismu bloķēja neitrālā ūdeņraža migla. Bija vajadzīgs kāds starojuma avots, kurš jonizēja blīvo miglu. Šo procesu dēvē par rejonizāciju.

Astronomi uzskata, ka šis starojuma avots ir pirmās galaktikas. Līdz šim nebija atklāts pietiekams daudzms šo objektu, kuri spētu radīt nepieciešamo starojumu daudzumu. Iespējams, ka Ričarda vadītās grupas atklājums palīdzēs atrisināt šo mīklu. “Škiet, ka agrīnajā Visumā bija daudz vairāk galaktiku nekā agrāk tika uzskatīts. Tās ir blāvākas un vecākas, līdzīgas tai, kuru mēs atklājām,” teica pētījuma līdzautors Žans Pols Kneibs. “Ja šī neredzamā blāvo, vecāko galaktiku armija pastāv, tā varētu nodrošināt iztrūkstošo starojumu, kurš agrīno Visumu padarīja caurspīdīgu ultravioletajā diapazonā.”

Mūsdienās šādas galaktikas iespējams atklāt, izmantojot gravitācijas lēcošanu cauri masīvām galaktiku kopām, kas darbojas kā kosmiski teleskopi. Džeimsa Veba teleskops specializēsies lielas sarkanās nobīdes objektu izpētē. Tas būs ideāls instruments, lai uz visiem laikiem atrisinātu šo noslēpumu.

Ziņu avots: StarSpace, LabEquipment

Uz planētas Zeme gaida otru Sauli (Video)

Austrālijas astronomi ir pārliecināti ka milzu zvaigzne Betelgeize var drīz eksplodēt, jo zvaigzne strauji saraujās. Tagad tā jau ir pārklājusies ar plankumiem un pulsē. Ja notiks supernovas sprādziens, tad Zemei būs otra Saule.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Betelgeize ir otrā spožākā zvaigzne Oriona zvaigznājā. Tas ir sarkanais supermilzis, viena no lielākajām zināmajām zvaigznēm. Betelgeize ir gandrīz 1000 reižu lielāka par Sauli un spīd spožāk nekā 100 000 Sauļu kopā. Tagad to ir iespējams apskatīt ļoti tuvu. Kas gan ir noticis, ka to var apskatīt labāk?

Sarkanais supergigants no Oriona zvaigznāja, spožā, sarkanīgā zvaigzne, ko Latvijā varam vislabāk vērot ziemā, ir sākusi sarukt. 15 gadu laikā Betelgeize ir krietni vien notievējusi, ziņo Kalifornijas universitātes zinātnieki.

Betelgeize tika ilgstoši novērota ar Infrasarkano telpas interferometru (ISI), kas atrodas Vilsona kalnā, Dienvidkalifornijā. Milzu zvaigznes, kuras robeža Saules sistēmā beigtos tur, kur riņķo Jupiters, diametrs kopš 1993. gada ir samazinājies par aptuveni 15%. Tā kā Betelgeizes rādiuss ir aptuveni 5 AV, tad var uzskatīt, ka rādiuss ir samazinājies par aptuveni Venēras orbītas izmēriem.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Par spīti diametra sarukšanai, novērojamais spožums jeb lielums, kuru pastāvīgi monitorē Amerikas maiņzvaigžņu novērotāju asociācijas biedri, pēdējo 15 gadu laikā nav samazinājies bet  gan palielinājies.

Divām neatkarīgām astronomu komandām, izmantojot ESO VLT teleskopu, ir izdevies nofotografēt šo zvaigzni īpaši detalizēti. Attēlos redzams, ka no zvaigznes izplūst milzīga gāzes plūsma, kura ir tik milzīga kā visa Saules sistēma kopā. Šie atradumi palīdz izprast kā šīs milzu zvaigznes zaudē matēriju. Betelgeizes dažus miljonus gadu ilgušais mūžs strauji tuvojas noslēgumam.

Ziņu avots: Петербург-Пятый каналStarSpace

Hipotēze: Globālā atdzišana? (Video)

Šī lapa vairs nav pieejama.

Ziņu avots: Первый канал