Spoks no gāzu plīvuriem, zvaigznes izdobts ķirbis, Saule ar draudīgu smaidu un kosmisks kaķis ar kvēlojošu aci. Astronomijas attēlos netrūkst formu, kas atgādina pazīstamas lietas. Taču aiz šīm līdzībām slēpjas īsti procesi — starojums, gāze, putekļi un magnētiskie lauki. Aplūkosim četrus piemērus un to, kā teleskopi tos padara redzamus.
Kasiopejas spoks: viens mākonis, divi atšķirīgi skati
Kasiopejas zvaigznājā, aptuveni 550 gaismas gadu attālumā, atrodas miglājs IC 63. Tā gāzu un putekļu plīvurus izgaismo tuvējā zvaigzne Gamma Cassiopeiae. Zvaigznes starojums liek gāzei spīdēt, savukārt putekļi izkliedē zvaigznes gaismu. Tas pats starojums pamazām izkliedē arī pašu mākoni.
Šā spoka liktenis ir ierakstīts pašā gaismā: zvaigzne, kas to padara redzamu, vienlaikus pamazām noārda tā plīvurus. Gamma Cassiopeiae ir aptuveni 19 reižu masīvāka un 65 000 reižu spožāka par Sauli. Tās ietekme sniedzas līdz miglājam pat no vairāku gaismas gadu attāluma. ESA/Hubble skaidrojums.
Tagad paskaties uz to pašu mākoni tuvā infrasarkanā gaismā. Tas izskatās caurspīdīgāks, un aiz plīvuriem kļūst saskatāms vairāk zvaigžņu. Mākonis nav pa šo laiku pazudis — mainīts gaismas diapazons, kurā uz to skatāmies.
Īsajā animācijā abi skati pārklājas. Vēro mākoņa malas un fonā parādītās zvaigznes — tā atšķirību var pamanīt visvieglāk.
Ķirbja miglājs: zvaigzne izveidojusi dobumu
Spitzer kosmiskais teleskops infrasarkanajā gaismā ieraudzīja gāzu un putekļu mākoni, kura iedobe atgādina izgrieztu Helovīna ķirbi. Astronomi to iesaukuši par Jack-o’-lantern Nebula. Dobumu, visticamāk, izveidojis masīvas zvaigznes starojums un daļiņu plūsmas, aizstumjot apkārtējo vielu.
Zaļie un sarkanie laukumi lielākoties rāda putekļu starojumu dažādos diapazonos; vietās, kur tie pārklājas, veidojas dzelteni toņi. Zilganie punkti un laukumi saistīti galvenokārt ar zvaigznēm un atsevišķiem ļoti karstiem apgabaliem. Baltas ir vietas, kas spoži staro visos trijos attēlā izmantotajos diapazonos.
Te krāsa palīdz ieraudzīt atšķirības mākoņa vielā. Ar aci šo zaļo un sarkano ainu neredzētu, jo Spitzer uztvēra cilvēkam neredzamu infrasarkano starojumu. “Ķirbis” ir tēlaina iesauka — īstā aina ir masīvas zvaigznes ietekme uz apkārtējo gāzi un putekļiem.
Kā Saulei radās ķirbja seja
2014. gada 8. oktobrī Saules aktīvie apgabali sakārtojās tā, ka NASA SDO observatorijas attēlu salikumā atgādināja acis un platu muti. Tā radās šā raksta vāka “ķirbis”. Spožie apgabali saistīti ar spēcīgiem un sarežģītiem magnētiskajiem laukiem Saules ārējā atmosfērā — vainagā.
Zemāk redzami divi tās dienas ekstrēmā ultravioletā starojuma skati. Tos apvienojot un piešķirot zeltainus toņus, iegūts vāka attēls. Salīdzini spožo apgabalu izvietojumu abos kadros.
Līdzība ar seju ir nejauša. Tāpat kā mākoņos saskatām dzīvniekus, šeit pazīstamu tēlu veido spožo un tumšo laukumu izvietojums. Šāds attēls pats par sevi neko nepasaka par ziemeļblāzmas iespēju Latvijā — tai jāvērtē aktuālie Saules vēja un Zemes magnētiskā lauka dati.
Kaķis, kas raugās no putekļu tumsas
Šā gada Helovīnam ir arī jauns kosmiskais tēls. NASA 29. oktobrī publicējusi Hubble un Webb skatus uz “Kaķa galvas” miglāju — nelielu apgabalu Karīnas miglājā aptuveni 7500 gaismas gadu attālumā. Tumšais putekļu stabs atgādina kaķi, kas pagriezis galvu un raugās pār plecu.
Sarkanīgi kvēlojošā “acs” varētu būt jauna zvaigzne, kas vēl daļēji paslēpta putekļos. Staba aprises, visticamāk, veidojuši masīvu zvaigžņu vēji un ultravioletais starojums. Webb tuvās infrasarkanās gaismas skatā putekļi kļūst caurspīdīgāki, atklājot vairāk zvaigžņu un smalku struktūru. Šis kaķis ir īslaicīga kosmiskā ainava: zvaigznēm attīstoties, tās aprises mainīsies.
Vai šīs krāsas ir īstas?
Mērījumi ir īsti; attēlu krāsas izvēlas tā, lai datus varētu apskatīt. Teleskops gaismu uztver atsevišķos diapazonos, un katra diapazona mērījumam attēlā piešķir krāsu. Tas ļauj parādīt arī starojumu, ko cilvēka acs neredz, un izcelt atšķirīgas mākoņa vai Saules daļas.
Kāpēc visur ieraugām sejas? Šo uztveres parādību sauc par pareidoliju: nejaušā gaismas, ēnu un formu rakstā saskatām pazīstamu tēlu. Tā rodas gan “ķirbja seja” uz Saules, gan “kaķis” putekļu mākonī. Dati rāda gāzi, putekļus un zvaigznes; pazīstamo tēlu tajos atpazīst mūsu uztvere. NASA par pareidoliju kosmosa attēlos.
Tāpēc pie astronomijas attēla noder divi jautājumi: ko uztvēra instruments, un kā šie mērījumi pārvērsti krāsās? Atbilde palīdz ieraudzīt vairāk nekā tikai spoku vai ķirbi.
Aktuālie novērojumi: Saules aktivitāte un magnētiskās vētras un ziemeļblāzma.
Rakstā izmantoti NASA, ESA un STScI arhīva materiāli. Attēlu novērojumu vai sākotnējās publicēšanas datumi norādīti pie tiem. Attēlus var atvērt pilnā izmērā. Fakti un saites pārbaudīti 30.10.2026. Vāks: NASA/GSFC/SDO, 08.10.2014.; apvienoti divi ultravioletā starojuma diapazoni. Vāka avots.