Vai gaidāms “supervulkāna” izvirdums?

Nesen zinātnieki veica pelnu paraugu analīzi no 91 dažādu vulkānu izvirduma, kas bija lieliski saglabājušies jūras dzelmes gruntī. Pētījums tika veikts tā saucamajā “uguns gredzenā” – Klusā okeāna seismiski aktīvajos reģionos. Analīžu rezultāti parādīja, ka reizi 41 000 gados uz Zemes notiek “superizvirdums”. Šis periodiskums sakrīt ar “Milankoviča cikliem”, kas nosaka atkarību starp Zemes ass svārstībām un planētas klimatiskajiem procesiem.

Izvirzītā teorija īsumā ir tāda: atkarībā no Zemes ass nolieces leņķa, mainās cietā ūdens (ledus) un šķidrā ūdens proporcijas pasaules okeānā. Kad Zemes ledāji pastiprināti kūst, pārvēršoties šķidrā ūdenī, pieaug okeāna ūdens masa un, līdz ar to, pieaug arī spiediens uz okeāna dibenu. Tādējādi palielinās slodze uz litosfēras plātnēm, aktivizējot magmā notiekošos procesus. Un tad pienāk brīdis, kad spriegums paver ceļu un milzīgs daudzums magmas izlaužas virszemē.

Ģeologi gan apgalvo, ka pašreizējā atmosfēras sasilšana un ledāju kušana nav saistīta ar Milankoviča cikliem, jo pēdējais gigantiskais izvirdums uz Zemes bijis pirms 12 000 gadiem, tātad līdz nākamajam ciklam ir vēl gandrīz 30 000 gadu.

Tomēr nevar noliegt arī faktu, ka ledāji patiešām kūst ārkārtīgi strauji. Arktika, par ko vēl pirms 30 gadiem skolās mācīja kā par “mūžīgo ledāju skauto” reģionu,  varētu kļūt pilnīgi brīva no ledus jau pēc 20 – 30 gadiem. Tāpēc, pilnīgi loģiski, ūdens daudzums okeānā un spiediens uz litosfēras plātnēm pakāpeniski pieaug. Un seismiskie procesi patiešām aktivizējas.

Kā viena no iespējamām supervulkāna izvirduma vietām nereti tiek nosaukta Jelostona (ASV). Pagātnē tur jau ir notikuši milzīgi izvirdumi, – Jeloustonas nacionālais parks atrodas seismiski aktīvā zonā, varētu teikt, sena vulkāna krāterī. Krātera diametrs ir 72 km, – šeit bijis gigantisks izvirdums pirms vairāk kā 600 000 gadu, kas izmetis no Zemes dzīlēm atmosfērā vismaz 1000 kubikkilometru (!) pelnu un lavas. Pēc tam izvirdumi atkārtojušies vēl un vēl ar dažādiem laika intervāliem. Zinātnieki uzskata, ka pavisam Jeloustonā bijuši vairāk ka 80 nopietni izvirdumi.

Šis reģions vēl aizvien ir aktīvs, un aktivitāte pēdējos gados pieaug. Te ir ne tikai tūristu iecienītie karstie avoti, – te vēl aizvien dreb zeme. Pēdējā stiprākā zemestrīce bija 1959.gadā – 7,5 balles spēcīgie pazemes grūdieni izraisīja zemes un dubļu lavīnas, kā arī radīja jaunu ezeru (šodien pazīstams kā Zemestrīces ezers, Earthquake Lake). Toreiz gāja bojā 28 cilvēki un apdzīvotām vietām tika nodarīti lieli postījumi. Nākošā spēcīgā zemestrīce (6,1 balles) bija 1975.gadā, kas beidzās bez katastrofām un upuriem.

Dažus gadus viss bija mierīgi, bet tad, 1985.gadā, 3 mēnešu laikā Jeloustonas reģionā tika reģistrēti 3000 (!) pazemes grūdieni, tiesa, nelieli, ne stiprāki par 2,5 – 3 ballēm. 2007.gada pavasarī dažu dienu laikā reģistrētas 16 zemestrīces. 2008.gada decembris – 250 zemestrīces 4 dienu laikā ar stiprumu līdz pat 3,9 ballēm, savukārt 2010.gada janvārī šāds pat pazemes grūdienu skaits reģistrēts 2 dienu laikā. Pat “ar neapbruņotu aci” redzama statistika, – reģions kļūst aizvien aktīvāks. Arī zinātnieki pievērš Jeloustonai pastiprinātu uzmanību, tāpēc šo vietu ka iespējamo “supervulkāna kandidātu” bezrūpīgi noraidīt nevajadzētu.