Starp divām Saulēm (Video)

ASV astronomi ceturtdien paziņoja, ka ir atklājuši pirmo planētu, kas riņķo ap divām saulēm. Planēta tika pamanīta ar ASV Aeronautikas un kosmosa aģentūras (NASA) Keplera teleskopu, kas novēro 155 000 zvaigžņu spožumu, ziņoja populārzinātniskais žurnāls “Science”.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Jaunatklātā planēta “Kepler-16b” ir auksts debess ķermenis Saturna lielumā un riņķo gandrīz perfektā aplī ap divām saulēm, kuras atrodas apmēram 200 gaismas gadu attālumā. Temperatūra uz planētas virsmas ir no mīnus 73 līdz mīnus 101 grādam pēc Celsija.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Lai gan šī planēta reizi 229 dienās apriņķo ap tās saulēm 105 miljonu kilometru attālumā, šīs saules ir mazākas un vēsākas par Sauli, ap kuru riņķo Zeme. Vienai no planētas “Kepler-16” saulēm masa ir 20% mūsu Saules masas, bet otrai – 69% mūsu Saules masas.

Informācijas avoti: Diena, chilenau, nasaames

Kalni, daba un zvaigžnotā debess (Video)

Šī lapa vairs nav pieejama.

Video autors: Terje Sorgjerd

Pirmās galaktikas ir daudz vecākas nekā tika uzskatīts (Video)

Izmantojot gravitācijas lēcošanas metodi, astronomi ir atklājuši tālu galaktiku, kurā zvaigznes veidojušās negaidīti agri. Šie rezultāti sniedz jaunu ieskatu Visuma agrīnās attīstības posmos, kā arī pirmo galaktiku dzimšanas un veidošanās procesos. “Mēs atklājām tālu galaktiku, kurā zvaigznes sāka veidoties jau 200 miljonus gadus pēc Lielā sprādziena,” pastāstīja pētījuma vadītājs Johans Ričards. ” Tas ir izaicinājums teorijām, par to, cik ātri sāka veidoties un attīstīties pirmās galaktikas Visumā. Tas varētu palīdzēt atrisināt noslēpumu, kā izklīda ūdeņraža migla, kas pildīja agrīno Visumu.”

Šī lapa vairs nav pieejama.

Ričarda vadītā grupa pamanīja galaktiku Habla teleskopa attēlos. Novērojumi tika apstiprināti, izmantojot Spitzera teleskopu, bet attālums līdz galaktikai noteikts ar Keck observatorijas palīdzību. Šī tālā galaktika ir saskatāma caur galaktiku kopu, kas pazīstama kā Abell 383, kuras spēcīgā gravitācija izliec gaismu gluži tāpat kā palielināmais stikls. Tādejādi tiek pastiprināta aiz Abell 383 kopas esošo objektu gaisma, ļaujot astronomiem novērot un pētīt daudz tālākas galaktikas. Bez gravitācijas lēcošanas efekta šī galaktika būtu pārāk blāva, lai to varētu ieraudzīt ar visspēcīgākajiem teleskopiem mūsdienās.

Pēc tam, kad galaktika tika pamanīta Habla un Spitzera teleskopu attēlos, komanda veica spektroskopiskos novērojumus ar Keck-II teleskopu, kas atrodas Havaju salās. Spektroskopija sadala gaismu atsevišķās krāsās. Analizējot galaktikas spektru, iespējams noteikt sarkano nobīdi, kā arī “izvilkt” informāciju par zvaigznēm, kuras veido šo galaktiku. Galaktikas sarkanā nobīde ir 6,027. Tas nozīmē, ka mēs redzam galaktiku tādu, kāda tā bija tad, kad Visums bija aptuveni 950 miljonus gadus vecs. Tā nav vistālākā zināmā galaktika, jo ir atsevišķi objekti, kuru sarkanā nobīde pārsniedz 8, kā arī viens, kura iespējamā sarkanā nobīde ir 10. Tomēr šī ir neparasta galaktika, jo tā būtiski atšķiras no citām tālajām galaktikām, kurās pārsvarā spoži mirdz jaunās zvaigznes.

“Kad mēs aplūkojām spektru, bija skaidras divas lietas,” paskaidroja pētījuma līdzautors Eiči Egami. “Sarkanā nobīde nozīmēja, ka tā pastāv ļoti agrīnā Visumā, kā jau mēs gaidījām. Fakts, ka tā bija labi pamanāma ar Spitzera infrasarkanajiem uztvērējiem, liecina, ka tā sastāv no pārsteidzoši vecām un relatīvi blāvām zvaigznēm. Šī galaktika ir veidota no gandrīz 750 miljonus gadus vecām zvaigznēm, kas nozīmē, ka tās sākušas veidoties aptuveni 200 miljonus gadus pēc Lielā sprādziena, daudz agrāk nekā mēs gaidījām.”

“Pateicoties gravitācijas lēcas pastiprinātajai galaktikas gaismai, mums bija izcilas kvalitātes dati,” turpināja pētījuma līdzautors Dens Stārks. “Mūsu darbs apstiprina agrākos pētījumos radušās aizdomas, ka agrīnajās galaktikās sastopamas vecākas zvaigznes. Tas liek domāt, ka pirmās galaktikas ir pastāvējušas daudz agrāk nekā tika uzskatīts.”

Šim atklājumam ir daudz plašāka ietekme uz Visuma izpratni. Tas palīdzēs noskaidrot ne tikai laika periodu, kad sāka veidoties pirmās galaktikas, bet arī to, kā Visums kļuva caurspīdīgs ultravioletā starojuma diapazonā pirmajos miljards gados pēc Lielā sprādziena. Tiek pieņemts, ka Visuma agrīnajos attīstības periodos ultravioleto gaismu bloķēja neitrālā ūdeņraža migla. Bija vajadzīgs kāds starojuma avots, kurš jonizēja blīvo miglu. Šo procesu dēvē par rejonizāciju.

Astronomi uzskata, ka šis starojuma avots ir pirmās galaktikas. Līdz šim nebija atklāts pietiekams daudzms šo objektu, kuri spētu radīt nepieciešamo starojumu daudzumu. Iespējams, ka Ričarda vadītās grupas atklājums palīdzēs atrisināt šo mīklu. “Škiet, ka agrīnajā Visumā bija daudz vairāk galaktiku nekā agrāk tika uzskatīts. Tās ir blāvākas un vecākas, līdzīgas tai, kuru mēs atklājām,” teica pētījuma līdzautors Žans Pols Kneibs. “Ja šī neredzamā blāvo, vecāko galaktiku armija pastāv, tā varētu nodrošināt iztrūkstošo starojumu, kurš agrīno Visumu padarīja caurspīdīgu ultravioletajā diapazonā.”

Mūsdienās šādas galaktikas iespējams atklāt, izmantojot gravitācijas lēcošanu cauri masīvām galaktiku kopām, kas darbojas kā kosmiski teleskopi. Džeimsa Veba teleskops specializēsies lielas sarkanās nobīdes objektu izpētē. Tas būs ideāls instruments, lai uz visiem laikiem atrisinātu šo noslēpumu.

Ziņu avots: StarSpace, LabEquipment

NASA pētī vienu no neparastākajiem kosmiskajiem sprādzieniem (Video, Foto)

NASA kosmiskās observatorijas un teleskopi – Swift, Habs un Čandras rentgenstaru observatorija apvienoja spēkus, lai izpētītu vienu no neparastākajiem kosmiskajiem sprādzieniem. Vēl nedēļu pēc uzliesmojuma sprādziena vieta turpināja kļūt gaišāka, kas, kā atzina astronomi, ir ļoti neparasta parādība.

Šī lapa vairs nav pieejama.

Gamma staru uzliesmojuma gadījumā, kas saistīts ar masīvas zvaigznes bojāeju, izvirdums augstās enerģijas spektrā ilgst tikai dažas stundas. 2011. gada 28. martā Swift satelīts reģistrēja uzliesmojuma avotu Pūķa zvaigznājā, kurš vairākkārt spēcīgi izverda. To klasificēja kā gamma staru uzliesmojumu GRB 110328A. “Mēs zinām mūsu galaktikā objektus, kuri var atkārtoti izverst, bet tie ir tūkstošiem un miljoniem reižu vājāki nekā novērotais sprādziens. Tas ir patiesi neparasti,” teica Endrjū Fruhters no Kosmosa teleskopa zinātnes institūta Baltimorā.

Desmitiem teleskopu tika pagriezti pret jaunatklāto uzliesmojuma avotu. Drīz vien astronomi pamanīja, ka šajā vietā atrodas neliela galaktika. 2011. gada 4. aprīļa Habla teleskopa fotografētajā attēlā astronomiem izdevās identificēt, ka uzliesmojuma avots atrodas šīs galaktikas centrā. Tajā pašā dienā zinātnieki izmantoja Čandras rentgenstaru observatoriju, lai 4 stundas fotografētu 3,8 miljardu gaismas gadu attālumā esošo galaktiku. Arī šī observatorija, kas spēj desmit reizes precīzāk noteikt rentgenstarojuma avotu nekā Swift satelīts, apstiprināja, ka uzliesmojuma avots atrodas galaktikas centrā.

“Mēs ar nepacietību gaidījām Habla teleskopa rezultātus,” teica Nīls Gerels no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra Grīnbeltā. “Fakts, ka sprādziens ir noticis galaktikas centrā, vēsta, ka, visticamāk, tas ir saistīts ar masīvo melno caurumu. Tas sniedz atbildi uz galveno jautājumu par šo notikumu.”

Astronomiem jau agrāk bija izdevies reģistrēt, kā zvaigznes iet bojā supermasīvo melno caurumu tuvumā, bet līdz šim nevienā no gadījumiem nebija konstatēts tik spožs uzliesmojums rentgenstaru diapazonā. Īsajā laika periodā tika novēroti vairākkārtēji uzliesmojumi. Kopš 3. aprīļa avota spožums pieaudzis vairāk kā piecas reizes.

Lielākajā daļā zināmo galaktiku centrā atrodas supermasīvie melnie caurumi. Tāds ir arī Piena Ceļa galaktikas centrā. Novērotais uzliesmojums noticis galaktikā, kuras melnais caurums varētu būt mazāk masīvs nekā mūsu galaktikas centrā esošais milzenis. Lai arī pētījumi tiek turpināti, zinātnieki domā, ka uzliesmojuma avots ir zvaigzne, kurā nokļuvusi pārāk tuvu galaktikas centrā esošajam melnajam caurumam. Plūdmaiņas spēku darbības rezultātā zvaigzne tika sarauta gabalos, un gāze krita melnā cauruma virzienā. Rotējošais melnais caurums izveidoja matērijas kūli, kas ir vērsts Zemes virzienā, tādēļ reģistrētais uzliesmojums izskatījās īpaši spēcīgs.

“Šī brīža labākais skaidrojums ir, ka mēs lūkojamies tieši revolvera stobrā,” paskaidroja Endrjū Levans no Vorvikas universitātes, kurš vadīja Čandras observatorijas novērojumus. “Kad mēs lūkojamies tieši šajās izplūdes strūklās, spožums ļauj saskatīt tādas detaļas, kuras savādāk nepamanītu.”

Ziņu avots: Starspace, Первый канал, Newsru.com