“Kartona Amerika”: Pēc postošās “Sendijas” aktivizējas marodieri (Foto)
03/11/2012
Postošā viesuļvētra Sendija, kas ASV Austrumkrastā aiz sevis atstāja plašus postījumus un teju pilnībā paralizēja Ņujorku, kopumā ASV varētu būt radījusi zaudējumus 50 miljardu dolāru (27,10 miljardu latu) apmērā, atzina ekonomisti.
Vētrā “Sendija” bojāgājušo skaits ASV un Kanādā ir pieaudzis līdz 109 cilvēkiem. Manhetenā atjaunota elektroapgāde 90 000 klientiem, bet pilnībā elektroapgādi šajā Ņujorkas centra rajonā paredzēts atjaunot šajā nedēļas nogalē. Daudzviet citur Ņujorkā un tai kaimiņos esošajā Ņūdžersijas štatā joprojām nav elektroapgādes un nedaudzajās strādājošajās degvielas uzpildes stacijās rindās izceļas kautiņi.
Ņūdžersijas apkārtnē mājsaimniecības, kurās pēc viesuļvētras „Sendija” plosīšanās pazudusi elektrība, apciemo marodieri un zog ģeneratorus. Nelūgto viesu apciemojums bija jāpiedzīvo arī Ņūdžersijas latviešu īpašumam „Priedaine”, raksta Kasjauns.lv.
„Priedaines” pārvaldnieks Jānis Grigalinovičs – Leja ģeneratoru pieķēdējis pie nama trepēm. Ceļam pāri aizvilcis vētras nogāztā ozola stumbru, lai Priedainē nevarētu iebraukt nelūgti viesi. Tomēr viņam nepatīkami mirkļi un sastapšanās ar svešiniekiem, kuri azotē aizdomīgi turēja roku, bija jāpiedzīvo.
Ģeneratori šobrīd Ņūdžersijā ir ļoti pieprasīti – katrs otrais pircējs vietējā būvmateriālu veikalā savā iepirkumu grozā ieliek pa ģeneratoram, lai mājās būtu gaišs un silts. Pēc visa spriežot, Ņūdžersijā siro laupītāji, kuri palikuši bez elektrības un to mēģina „atgūt”, līdzpilsoņiem nozogot ģeneratorus un degvielu.
Grigalinovičs – Leja Kasjauns.lv ziņo : „2012. gada 2. novembris. Ceturtā diena pēc „Sendijas”. Priedaines teritorija vēl nav sakopta, jo taupīju degvielu, viss uzsvars tiek veltīts primārajām vajadzībām. Ceturtdienas vakarā mums atveda mazliet degvielu no Pensilvānijas štata. Pie reizes mūs pabrīdināja, lai pieskatām savu ģeneratoru, jo pa radio cilvēki ir sūdzējušies par to, ka sākuši zagt ģeneratorus. Lai nepaliktu pavisam tumsā un aukstumā, nolēmu savu īpašumu mazliet pasargāt.
Paņēmu no garāžas divas paresnas ķēdes un ģeneratoru ar divām piekarināmajām atslēgām pieslēdzu pie trepju margām, tādējādi paildzinot zaglim laiku zagšanai. Resnā ozola stumbru, kas bija iekritis mājā un kuru jau biju daļēji sazāģējis un novilcis no brauktuves, nolēmu ar auto atvilkt atpakaļ uz ceļa, lai iespējamais ļaundaris nevarētu piebraukt pie ģeneratora.
Tā kā iebraucamais ceļš ir aptuveni 200 metrus garš, tad ozola stumbru uzliku ceļa vidū un uzliku arī ceļa konusus, lai teritorijā vispār neviens nebrauc iekšā. Bet ja gadījumā, kāds tomēr izbrauc cauri konusiem, tad man pie gultas nostrādā signalizācija un es zinu, ka manā teritorijā ir negaidīta persona.”
Tās dienas vakarā, kad Priedaines pārvaldnieks nodrošinājās pret nelūgtajiem viesiem, latviešu īpašumā arī paviesojās nelūgtie viesi. Viņš stāsta: „Priedaines teritorijā iebrauca kāda mašīna un apstājās netālu no mājām. Nolēmu iet uzzināt, kas par vainu. Bija jau tumšs un es viņiem tuvojos ar kabatas lukturīti. Viņi mani pamanīja un it kā nekas nebūtu noticis arī lēnām tuvojās man. Mašīnā sēdēja trīs vīrieši ap gadiem 30. Kad jautāju, kā varu palīdzēt, tad viņi stostīdamies teica, ka it kā esot apmaldījušies. Kad sāku izprašņāt konkrētāk – uz kādu adresi braukuši, ko meklējuši, sapratu, ka šie man lej ūdeni ausīs. Bet kad šoferītim roka aizdomīgi ieslīdēja azotē, man palika neomulīgi un es vairs negribēju viņus īpaši tramdīt. Teicu viņiem, ka šī nav īstā vieta, lai brauc tālāk.
Kā es varu zināt – varbūt viņš tur turēja ieroci. Jo kur vēl labāku laiku atrast nelikumīgām darbībām, kad apkārt ir pilnīga tumsa un ne visi cilvēki var sazvanīt policiju. Šis gadījums man lika atcerēties, ka ir personas, kas citu nelaimēs meklēs sev labumu. Saruna ar šiem cilvēkiem mani satrauca. Nu, bet beigsim par šo – nemierīga nakts ir pārlaista un pienācis piektdienas rīts.”
„Pamostos un, kā jau tagad ierasts, ieleju kārtējos piecus galonus (ap 19 litriem) benzīna savā ģeneratorā. To es parasti daru divreiz dienā. Degviela kannās ir beigusies, laiks tās uzpildīt, bet negribas no mašīnām sūkt ārā benzīnu. Nolēmu izmēģināt laimi mūsu apkārtnē. Šī mums ir pirmā reize pēc vētras, kad izbraucam ielās. Mašīnas brauc kā parasti, iespējams, to gan ir mazāk. Bet, kad piebraucam pie benzīntanka un ieraugam rindu, saprotam, ka negribas tajā sēdēt un nolēmām braukt uz Pensilvāniju, kas būtu aptuveni 50 minūšu braucienā no mājām. Pie reizes arī bērni varētu paskatīties apkārtni.
Kad iebraucām Pensilvānijā, drīz arī parādās benzīntanki, kuros nav rindu un degvielu lej, cik gribi. Uzpildoties dzirdēju, ka blakus pie pumpja, vienas Ņujorkas automašīnas īpašnieks sajūsmināts pa mobilo telefonu stāstīja, ka šeit nav rindas un ir degviela. No malas izklausījās smieklīgi. Uzpildījāmies un devāmies mājās. Pa ceļam iebraucu būvmateriālu veikalā nopirkt jaunu ķēdi motorzāģim. Veikals arī bija bez elektrības, bet viņi bija pieslēguši ģeneratorus, tādējādi cilvēkiem dodot iespēju iegādāties dēļus, saplākšņus, ūdens pumpjus, īsāk sakot – visu, kas nepieciešams, lai salabotu un novērstu bojājumus. Tajā brīdī, kad es biju veikalā, katrs otrais pircējs pirka ģeneratoru. Acīmredzot bija svaigs pievedums.
Man laimējās, es dabūju ķēdi motorzāģim. Sestdienas rīts sāksies ar motorzāģa rēkoņu Priedaines parciņā. Tiks gatavota malka, tagad jau droši var teikt – LIELAJAM Līgo nakts ugunskuram.”
Citāda Pasaule 