Arktikas un Antarktikas monitorings

Arktika ir polārais apgabals, kas atrodas apkārt ziemeļpolam. Arktikā ietilpst daļa Krievijas, Aļaskas (ASV), Kanādas, Grenlandes, Islandes, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas, kā arī Ziemeļu Ledus okeāns. Ziemeļu Ledus okeāns (platība – 14 100 000 km²) ir avots aukstajām gaisa masām, kas virzās uz ekvatora pusi, mērenajā joslā sastopoties ar siltākām gaisa masām un radot lietu un sniegu.

Antarktika jeb Antarktīda ir kontinents, kurš ieskauj Zemes Dienvidpolu, un, savukārt, to visapkārt apskalo Dienvidu okeāns.
Antarktīda, kuras platība ir 13 980 000 km², ir piektais lielākais kontinents, par Antarktīdu mazāka ir vienīgi Austrālija. No pasaules daļām mazāka par Antarktīdu ir arī Eiropa. No šīs teritorijas aptuveni 98% klāj ledussega, kuras vidējais biezums ir 1,6 kilometri.

Pasaules ledāji un sniegi izvietojas:
– kontinentu augstkalnēs – 0,3%;
– Ziemeļu ledus okeānā un Grenlandē – 10,0%;
– Antarktīdā – 89,7%.

Patlaban uz Zemes ir aptuveni 30 miljoni km³ sasaluša ūdens – ledus un sniegs. Pasaules ledājiem un sniegam izkūstot, no 30 miljoniem km³ sasaluša ūdens veidotos aptuveni 26 miljoni km³ šķidra ūdens, kas, ieplūstot pasaules okeānos un jūrās, celtu to līmeni par 60–75 metriem! Kā vidējo skaitli pasaules zinātnieki pieņēmuši – 66 m!

Papildus informatīvs materiāls pieejams NeoGeo.lv vietnē.


*Attēlus iespējams palielināt tiem uzklikšķinot

Arktisko ledāju monitorings

The National Snow and Ice Data Center – Sea Ice Today, Arctic News

Nacionālais sniega un ledus datu centrs (NSIDC) katru dienu publicē satelītnovērojumos balstītus Arktisko un Antarktisko jūras ledāju platības datus, salīdzinot tos ar vēsturiskajiem vidējiem rādījumiem un rekordu vērtībām. Dati tiek izmantoti klimata pētījumos visā pasaulē.

Arktisko ledāju platība salīdzinoši ar vidējiem un minimālajiem rādījumiem

Arktisko ledāju platība salīdzinoši ar vidējiem rādījumiem

Grafiks rāda Ziemeļu puslodes jūras ledus platības ikdienas izmaiņas salīdzinājumā ar 1981.–2010. gada vidējo rādītāju un starpkvartiļu diapazonu. Atkāpe no normas uzskatāmi atspoguļo ledāju samazināšanās tendenci globālās sasilšanas ietekmē.

Satelītkarte rāda aktuālo Arktisko jūras ledus izplatību, kur oranžā līnija iezīmē 30 gadu vidējo ledus robežu attiecīgajam datumam. Baltās zonas norāda ledus klāto okeāna platību ar vismaz 15% ledus koncentrāciju.

Aktuālā Arktisko ledāju platība

Vēsturiski minimālā Arktisko ledāju platība

Karte atspoguļo jūras ledus koncentrāciju procentos katrā satelīta novērojumu šūnā — jo intensīvāka krāsa, jo blīvāks ledus. Tā ļauj salīdzināt aktuālo ledus stāvokli ar vēsturiskajiem datiem.

Karte attēlo vēsturiski zemāko reģistrēto ledus koncentrāciju katrā punktā kopš satelītnovērojumu sākuma 1979. gadā. Tā kalpo kā atskaites punkts, vērtējot pašreizējo ledus samazināšanos.

Arktisko ledāju monitorings

U.S. Naval Research Laboratory – HYCOM Arctic

ASV Jūras pētniecības laboratorija (NRL) izmanto HYCOM okeāna modeli, lai ikdienā aprēķinātu un publicētu Arktiskā ledus biezuma un jūras virsmas temperatūras nowcast prognozes. Šie dati atbalsta gan zinātniskos pētījumus, gan militāro navigāciju polārajos ūdeņos.

Ledus biezums (m)

Jūras virsmas temperatūra (°C)

Krāsu skala rāda ledus biezumu metros visā Arktiskā okeānā — no plānā jaunveidojušā ledus (gaiši zils) līdz daudzgadīgam biezajam ledum (tumši zils/balts). Biezāks ledus galvenokārt koncentrējas pie Kanādas arktiskā arhipelāga un Grenlandes.

Jūras virsmas temperatūras karte atspoguļo siltuma sadalījumu Arktiskajos ūdeņos — siltākas temperatūras paātrina ledus kušanu, tāpēc tās ir būtisks rādītājs sezonālo izmaiņu novērošanā.

Arktisko ledāju monitorings

JAXA – JASMES Sea Ice Extent Trends

Japānas Kosmosa izpētes aģentūra (JAXA) ar GCOM-W satelīta AMSR2 sensoru nodrošina ilgtermiņa jūras ledus platības datus gan Arktikā, gan Antarktikā. JASMES klimata monitoringa vietnē pieejami dati no 1978. gada līdz šodienai, ļaujot uzskatāmi redzēt daudzgadējās tendences.

Arktisko un Antarktisko ledāju platības tendenču dati pieejami JAXA JASMES klimata monitoringa vietnē
Tiešie attēlu URL no vecās IJIS sistēmas vairs nav pieejami. Aktuālie ledāju platības dati un grafiki pieejami: kuroshio.eorc.jaxa.jp/JASMES/climate/

Arktiko ūdeņu temperatūra un ledāju koncentrācija

Copernicus Marine Service (CMEMS)

Copernicus Marine Service ir Eiropas Savienības operatīvais jūras vides monitoringa pakalpojums, kas nodrošina augstas izšķirtspējas datus par okeāna temperatūru, sāļumu, straumēm un ledus koncentrāciju reāllaikā. MyOcean ARC MFC pakalpojums ir slēgts — tā tiesību pārņēmējs ir CMEMS, kas piedāvā modernākus un pilnīgākus Arktisko datus.

Arktikas temperatūra

Wetterzentrale

Vācijas meteoroloģiskais portāls Wetterzentrale publicē reanalīzes kartes, kas atspoguļo gaisa spiediena un temperatūras sadalījumu polārajos reģionos. Tiešais attēlu URL vairs nav pieejams; Arktisko reģionu karšu arhīvs atrodams: wetterzentrale.de/reanalysis.php

Arktikas un Antarktikas ledāju monitorings
NASA GSFC – Current State of Sea Ice Cover

NASA Goddarda Kosmosa lidojumu centrs (GSFC) divreiz nedēļā atjaunina satelītnovērojumos balstītas ledus koncentrācijas kartes un platības grafikus abiem polārajiem reģioniem. University of Illinois Cryosphere Today vietne ir beigusi darbību; ekvivalentus un aktuālākus datus nodrošina NASA GSFC.

Arktisko ledāju platība

Antarktisko ledāju platība

Aktuālā Ziemeļu puslodes jūras ledus koncentrācijas karte, kas tiek atjaunināta katru dienu. Krāsu intensitāte norāda ledus blīvumu — baltas zonas atbilst pilnīgam ledus klājumam, tumšākas — atklātam ūdenim.

Dienvidu puslodes (Antarktiskā) jūras ledus koncentrācijas karte ļauj sekot sezonālajām izmaiņām ap Antarktīdas kontinentu. Kopš 2016. gada Antarktiskais ledus ir pieredzējis ievērojamu samazināšanos.

Arktisko ledāju platība pēdējos 2 gados

Antarktisko ledāju platība pēdējos 2 gados

Laika rindas grafiks salīdzina pēdējo divu gadu Arktiskā ledus platību ar vēsturisko vidējo rādītāju un tipisko svārstību diapazonu. Atkāpe no pelēkās joslas uz leju signalizē par ledus platības samazināšanos salīdzinājumā ar normu.

Antarktiskā ledus platības grafiks parāda sezonālās svārstības un to novirzi no vēsturiskā vidējā. Minimums parasti iestājas februārī — Dienvidu puslodes vasaras beigās.

Globālā pasaules jūru ledus platība (Arktika un Antarktika)

NSIDC – Sea Ice Today

Apkopotais globālais ledus platības grafiks summē gan Arktiskos, gan Antarktiskos jūras ledājus vienā laika rindā, ļaujot novērtēt kopējo tendenci Zemes mērogā. 2025. gada februārī tika reģistrēts vēsturiski zemākais globālais jūras ledus platības rādītājs satelītnovērojumu vēsturē.

Grafiks rāda globālo (Arktika + Antarktika) jūras ledus platību katru dienu salīdzinājumā ar 1981.–2010. gada vidējo rādītāju un starpkvartiļu svārstību diapazonu. Ievērojamas atkāpes no normas uz leju liecina par pasaules mēroga kryosfēras izmaiņām.

Zemestrīces virs 4.0 magnitūdām polārajos reģionos

USGS Earthquake Hazards Program

Aktuālie zemestrīču dati

ASV Ģeoloģiskā dienesta (USGS) Zemestrīču briesmu programma reāllaikā uzrauga seismisko aktivitāti visā pasaulē, tostarp polārajos reģionos. Zemestrīces virs 4,0 magnitūdas tiek reģistrētas automātiski un publicētas publiski pieejamā kartē dažu minūšu laikā pēc notikuma.

Hutton Commentaries vietne ir beigusi darbību. Polāro reģionu zemestrīču dati pieejami: earthquake.usgs.gov

Ozona slāņa biezuma monitorings

Tropospheric Emission Monitoring Internet Service (TEMIS)

TEMIS ir Nīderlandes Karaliskā meteoroloģijas institūta (KNMI) pakalpojums, kas izmantojot Eiropas GOME-2 satelītu mērījumus, katru dienu publicē globālas ozona slāņa biezuma kartes. Ozona slānis stratosferā aizsargā Zemes virsmu no kaitīgā ultravioletā starojuma, un tā retināšana ir nopietna vides problēma, īpaši virs polārajiem reģioniem.

Aktuālais Ziemeļpola ozona slāņa biezums

Aktuālais Dienvidpola ozona slāņa biezums

Ziemeļu puslodes ozona slāņa biezuma karte, izteikta Dobsona vienībās (DU). Zilās un violetās zonas norāda uz retinātāku ozona slāni, kas ziemas-pavasara sezonā virs Ziemeļpola var veidot t. s. ozona “caurumu”.

Dienvidpola ozona slāņa biezuma karte atklāj Antarktisko ozona caurumu, kas katru gadu veidojas augusta–oktobra periodā. Šis reģions ir visietekmētākais no ozona retināšanas globālajā mērogā.

Minimālais Ziemeļpola ozona slāņa biezums pēdējos 7 gados

Minimālais Dienvidpola ozona slāņa biezums pēdējos 7 gados

Laika rindas grafiks rāda zemāko reģistrēto ozona slāņa biezuma vērtību virs Ziemeļpola katrā gadā pēdējo 7 gadu periodā. Pastāvīgi zemas vērtības liecina par stratosfēras ozona retināšanās ilgtermiņa tendenci.

Antarktiskā ozona cauruma minimālā biezuma grafiks ļauj salīdzināt cauruma dziļumu pa gadiem. Kopš 1987. gada Monreālas protokola stāšanās spēkā ozona slāņa stāvoklis pakāpeniski uzlabojas, taču pilnīga atveseļošanās gaidāma tikai ap 2060.–2070. gadu.

Novirzes no normāla ozona slāņa biezuma

Environment and Climate Change Canada – Ozone and UV Monitoring

Kanādas Vides un klimata pārmaiņu ministrija uztur vienu no pasaulē senākajām ozona monitoringa tīkliem, izmantojot gan virszemes Brewer spektrofotometrus, gan ozonozondes. Noviržu kartes tiek aprēķinātas kā procentuālā atšķirība no ilgtermiņa normas un publicētas katru dienu.

Novirzes no normāla ozona slāņa biezuma virs Ziemeļpola

Novirzes no normāla ozona slāņa biezuma virs Dienvidpola

Karte rāda procentuālo novirzi no normas ozona slāņa biezumā virs Ziemeļu puslodes — sarkanas zonas norāda uz biezumu virs vidējā, zilas — uz retinājumu zem normas. Pavasarī polārajā reģionā bieži vērojamas ievērojamas negatīvas novirzes.

Dienvidu puslodes ozona noviržu karte uzskatāmi parāda ozona cauruma izplatību ap Antarktīdu. Tumši zilās zonas ar vislielākajām negatīvajām novirzēm sakrīt ar ozona cauruma centru, kurā pavasarī UV starojums pie Zemes virsmas var pieaugt par vairāk nekā 100%.

NOAA Global Monitoring Laboratory (ASV)

NOAA Globālā monitoringa laboratorija (GML) kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem uztur staciju tīklu, kas nepārtraukti mēra siltumnīcefekta gāzu — galvenokārt CO₂ un CH₄ — koncentrāciju atmosfērā. Polārās stacijas Summit (Grenlande), Barrow (Aļaska) un Dienvidpols ir stratēģiski nozīmīgas, jo tās reģistrē fona atmosfēras sastāvu, ko cilvēku darbība ietekmē vismazāk.

Oglekļa dioksīda (CO₂) koncentrācijas izmaiņas Arktikā un Antarktikā
Metāna (CH₄) koncentrācijas izmaiņas Arktikā un Antarktikā

CO₂ koncentrācijas laika rinda no Summit stacijas Grenlandē (3200 m v.j.l.) — vienas no tīrākā gaisa novērošanas vietām Ziemeļu puslodē. Redzamās sezonālās svārstības atspoguļo veģetācijas ciklu — vasarā augi uzņem CO₂, ziemā tas uzkrājas.

CH₄ koncentrācijas grafiks no Summit stacijas rāda metāna pieauguma tendenci atmosfērā. Metāna siltumnīcas potenciāls ir aptuveni 28–34 reizes lielāks nekā CO₂, un tā galvenie avoti ir lauksaimniecība, purvi un fosilā kurināmā ieguve.

CO₂ mērījumi no Barrow (Utqiaġvik) observatorijas Aļaskas ziemeļos — vienas no pasaulē senākajām nepārtrauktajām atmosfēras novērošanas stacijām, kas darbojas kopš 1973. gada. Barrow atrašanās vieta pie Beaufort jūras to padara īpaši jūtīgu pret Arktiskā reģiona izmaiņām.

Metāna koncentrācija Barrow stacijā ir paaugstināta salīdzinājumā ar citām stacijām, jo netālu atrodas plašas tundrā sasalušas augsnes (permafrost) zonas, kas sasilšanas apstākļos izdala metānu. Šis process ir viens no potenciāli bīstamākajiem klimata atgriezeniskās saites mehānismiem.

CO₂ mērījumi no Dienvidpola stacijas (2835 m v.j.l.) atspoguļo vistīrāko Dienvidu puslodes atmosfēras fona koncentrāciju, jo Antarktīda ir tālu no rūpnieciskajiem emisiju avotiem. Šie dati kalpo kā globālās oglekļa cikla bilances atskaites punkts.

Metāna ilgtermiņa grafiks no Dienvidpola stacijas uzskatāmi parāda nepārtraukto CH₄ pieaugumu atmosfērā kopš industriālā laikmeta sākuma. Tā kā Dienvidpola stacija ir tālu no metāna emisiju avotiem, tās dati reprezentē globālo fona līmeni vismazākajā izkropļojumu ietekmē.